priekšnieks nomira

jūtos kā neadekvāti reaģējoša. sākumā notirpa kājas un baiļu vilnis pārskrēja. tagad, ja ne līdzjūtība pret radiniekiem, kas balstās uz empātiju, cilvēcīgās šausmās iedomājoties, ka tas varētu notikt ar man tuvu cilvēku, tad ziņa par nāvi liek man tikai apvaldīt jebkādas emociju izpausmes un klusi vērot un pat nosodīt apkārtējo reakciju uz šīm ziņām. laikam, kad saku, ka mani uztrauc citu cilvēku ciešanas, es patiesībā meloju. ticu, ka tā dara vairums, ja ne visi. tad seko doma, par to, ka jāvienojas ar saviem, lai viņi zin, ko es gribu, lai viņi darītu, jo pašlaik vērojama pilnīga anarhija tajā, kā cilvēki apjukuši cenšās tikt galā ar negaidītu atgādinājumu, ka nāve var nebūt kaut kas tāls un paredzams, jo viņš vakar vēl smaidīgs šurīja apkārt ar kafijas krūzi. tas pēkšņums, man liekas tas ir tas, kas visvairāk šokē pārējos un tas, ka nav skaidrs, kā rīkoties, jo mēs sastopamies ar kaut ko, kas tomēr ir nezināms un neizprotams un neatgriezenisks. tuviniekiem tā ir milzīga zādzība. tu paliec neizpratnē un apjukumā, jo tev kaut kas ir atņemts. vismaz bēru rituāls ir tas, kas mazliet sakārto šo lietu, bet tas arī, no manas pieredzes, tikai situācijās, kurās šis rituāls tiek personificēts un var tikt sasaistīts ar aizgājēja personību.

jāizlemj beidzot par saviem orgāniem, jāparaksta papīriņi, jāuzraksta instrukcijas visiem, sākot ar būtisko, ka nekādu reliģisku rituālu bērēs, kurus pati nesaprotu, nekādu trīs zemes sauju vai patosa, beidzot ar sīkumiem, ko darīt ar manām mantām un pat ar tik smieklīgu lietu, kā cibas profilu. tad es varēšu vēl mierīgāk turpināt dzīvot un neuztraukties, jo arī ar nāvi viss kārtībā- viss būs nokārtots.