-saplūduši ķermeņi, divi prāti
-tu domā viena dvēsele, divi soģi
/divi teikumi bez konteksta no bāra malas, tajā abpusējā koļīšanās izteiksmē/

pēdējā laikā bieži sanāk pasēdēt iekš pasēdēt, kur kārlis un tad šodien man lasīja priekšā šo un likās, ka tas citējams tad, kad viņam ar durvīm kadankš gribās. savā šī ceturkšņa noskaņu aprobežotībā nekas ne ar ko citu man nesaistās- strīdi, kari, kari, strīdi, ļaunībiņas un dusmiņas. izdzīvot , neliegt emocijas un saprasts, ka skumji nejau tapēc, ka šitā, bet tak rudens.

balta apkaklīte
melna roka
tumša nakte
zaļgana kaklarota
zelta kronīši
dimanta zīles
aizlido biomaķ
virs pilsētas dzīles
noriet debesis
saulstaru spīles
iznāk pastaigāt
naži un vīles

/žebers, breže/

rīt, liekas, būtu lieliska diena, lai izliktos, ka man ir rota vīruss- kolēģis aizbrauca mājās slims un pametu darbu klusi pikta ļaujoties komplimentiem par nelāgo izskatu.
lai vai kā, man patīk darbs, tomēr ir forši ļaut visam iztikt bez manis un saprast, ka objektīvi nevienam neesmu vajadzīga, ikdiena bez manis lieliski tiek galā un viss rit un notiek. nu un vēl man patīk izgulēties un atskaite lieliski čibinātos augšā arī horizontāli zem segām. lutināt sevi or not to lutināt.

situācijas kurās ieved nepārdomātas frāzes mūs pazemo. regulāri nāku pie apziņas pāris vārdus par vēlu, kad manu klusēšanu atliek iztulkot vien kā dusmas, lai viss būtu sačakarēts.
un tomēr katrs strīds svin manu izvēli savai notikšanai.

nekas mani tā neizlādē un neuzlādē kā cilvēki. par vienu paldies darbam, par otru aigai

vakar staigājām un runājāmies ar mīļo meiteni. pusdienojām, vīnojām, zīmējām, un skatījāmies brīnišķīgo prātu, pēc tam mīļais mums atbrauca pakaļ un aizveda uz melno alkšņa pirti. nākošnedēļ viņa dzīvos pie manis. jēēh. ja viss labi, viņa paliks pie manis ilgi. lieliski. es tomēr esmu bara cilvēks, kaut vienatne nav šķērslis komfortam un īstenībā bars vientulībai arī nē.

agnese kleina izspriņģoja no sānielas ar incantu kārtu, ko daiļoja trušausīga cepurīte. sieviete, kura labu manieru iemantošanas gadījumā uz ielas atskatīšanos neizraisītu, sēdoša pie gaujas galdiņa, viņai attālinoties skaļi un atdalot zilbes novilka: vien-kār-ši ŠĪ-ZO!

baigi nesmuki. par visu vairāk gribās, lai ir viegli.. tagad jau, lai kaut sekli, bet tikai, lai ir viegli.
vakar pat ņēmos sev melot, ka neesmu cilvēks pastāvīgām attiecībām.

kā es varu sevi cienīt, ja vienā dienā man gribās, lai būtu iespējams bez sekām un citu apbedināšanas vienkārši izbeigties, no tā, cik ļoti iekšās sāp par to, kā lietas notiek, kādas bailes,to iemesli un ciešanas šodienai paskrējuši garām pamanīti. tad raudu un raudu, mazliet pašūpojos gultā zem divām segām kā garīgi slima, jo tas nomierina, kaut ko iedzeru, nomierinos un aizmiegu. nākamajā dienā esmu smaidīga, nevērīga, stabila un apmierināta ar lietu kārtību. kad man liekas, ka ir godīgi un jūtu, ka visu var ietekmēt.

garlaicības zemiskie augļi- tieši tas, kā tagad vienlaicīgi pietrūkst un par ko priecājos