ome lika ienest no dārza plastmasas galdu ar marmora rakstu, uzklāja sarkano mežģīņu galdautu, un lika vectēvam izšaut šampi par manu beidzot jēzus vecuma mīļoto (dē žāā vūūū) un mēs visu vakaru, visu kastroli ar zivju zupu un vēl divus vīnus klausījāmies par dosof'u, padomju laika deputātu priekšrocībām, un čigānu, kuru sauca par dolāru. es viņus tā mīlu.

jau gribu būt pusceļā uz balviem, dīdoties pēc "meitenes pa labi" pieturas, kamēr cilvēks pa kreisi tikai priecājās, kā līdz ar katru nākamo alu beidzot kļūstu par cilvēku.

jūtos tik trula.

haha, viņš pateica dritvaimicīt

brīdis manās līdzšinējās darba dienās, kad jūtos samīļota kaut vai no iekšas ir knauf ēdnīcā pabeidzot pēdējo siltās zupas karoti
nesaprotu, kas tas par nerakstītu iekšējo likumu, ka liela darba apjoma gadijumā arī vienaicīgi izolējos no cilvēkiem savās brīvajās stundās un skumstu vientulīgi

nesarunāt pa daudz

baigi veicās. otrā nedēļa un esmu viņiem dabūjusi bulgāru piegādātāju, kas katru mēnesi materiālos ļaus ietaupīt 8 tūkstošus pie vissliktākajiem nosacījumiem. šodien jūtos priecīgi par sevi, atļāvos uzvilkt zīmuļsvārkus un papēžus par štruntu dumjas meitenītes ampluā, ko man pieraksta šādā apģērbā.
un izrādās, ka metinātāji nav netīri, kā man vienmēr licies. metinot rodas uv stari un iedegums, tāpēc viņiem tik brūnas sejas. piedāvāju viņam pretiedeguma krēmu.
par strādniekiem, tas vispār ir baigais stāsts. strādājot tā, ka aiz loga redzams cehs, viņi varētu kļūt par ikdienas realtātes šovu. personības ļoti dīvainas un kolorītas.

un šodien man dārgā draudzene atnesa rotaļlietā iešūtu zāli, kas domāta keksiņiem. ilgi skatījos uz to rozā žirafi ar domu, ka pēc nolaisšanās līdz mīksto rotaļlietu saņemšanas svētkos, zemāk vairs nav kur krist.

ļoti skaists video tai foršajai akcijai, kurai uzskreju virsū tērbatas ielas krustojumā : http://vimeo.com/48385593

pamodos bēdīga, izvilku dienu, cerībā, ka vakarā vakariņās apēdīšu to caurumu ciet, bet steiku haoss visu ar mazām un neīpaši garšīgām porcijām sačakarēja. jaunajā darbiņā, kā jau visos iepriekšējos, sākumā tā koncentrējos, ka vakarā no galvassāpēm gribās vemt. un šodien bija pirmdiena.

nopedalizējām 96,69 km tā saka ierīcīte. izbraucām deviņos vakarā , tikām līdz jūrmalai un tad gar krastu jau pa pilnīgu tumsu. jūrmalas pusē plastmasas teltīs slāvu jaunkundzes ar rokām pa gaisu tancāja. balagānam aiz muguras esot viss klusi un piķa melns. divus izskalotus roņu līķīšus redzējām, peles un dzērves. zvejnieciņus, grillētājus un maziņas telšu kolonijas. upītēm pār lecām, braucām un bridām. doma bija mīties līdz saulaustam. jūra kā spogulis. iebridu ūdenī, acis tikai ārā, ūdens līdz degunam un skatīties kā horizonts sārtojas, kamēr apakšā muskulīši priecājās par vēsumu. atpakaļ gan līdz tukumam. vilcienā pagulētā stunda laikam ir pilnīgi pietiekami, lai nelūztu nost, bet vienlaicīgi nevarētu aiziet gulēt dēļ lielā noguruma.

ja es dzīvotu ar viņu, vai tas atturētu mani no raudāšanas vai gribēšanas raudāt?

kafiju, tēju?
ko pļauju
to sēju

alus putekrējumā un man vairs neliekas, ka es būšu šo ģimenes vakariņu laikā kronēta par best of ze best. astoņkāju zupu vs sadzērusies namamāte. vēl varētu būt cerības, ja pusi no tiem tomātiem nebūtu uzgāzusi sev virsū un nopļāvusi ar diļļu mērci uz flīzēm.

saņēmu ko tādu, ko izprintēt un nēsāt melnajā piezīmju blociņā, uzskatāmu katru mirkli, kad domās smagi nošaubos par savām darba spējām un prāta spējām darbā.
foršs uzsitiens uz pleca. pft, kā vini nav sapratuši, ka es tik lēti motivējos.