[...] Ja kaut kas noiet greizi, viņiem vienmēr atrodas kāda banāla frāze, kas remdē sāpes un ļauj nodomāt, teiksim, "Nespļauj Dievam acīs" vai "Dzīvo pats un ļauj citiem dzīvot".

lai jūsu vārdi ir: jā, jā! un: nē, nē! – kas pāri pār to, tas ir no ļauna. (Mt 5:37)

es vēl padomāšu, bet manā izpratnē liekas, ka jā, noslēpumus rada muļķība

kopš viņš te dzīvo neesmu nopirkusi nevienu mantu tikai tāpēc, lai tā pliki piederētu. un neizjūtu pēc darba vēlmi iedzert un piepildīt sevi ar ēdienu. nesalstu un enerģijas vairāk.

jūtos kā uzvarējusi personīgajā cīņā ar sejas ādu, svaru, matiem un kārtību. kā to saistu nezinu, bet rindojās, kā cēlonis un sekas kaut vai sajūtu līmenī.

bet, kad raudu tāpat tā itkā būtu kļudījusies domājot, ka neviens mani neredzēs tik pretīgu, kā pati sevi.


otrdien pie daktera. būs labi. domāju, ka dusmas un neapmierinātība nav tik ilgi bijušas ar mani, ka kaut ko paspējušas.

Sapnī nolaidos no debeskrāpja ar maxima maisiņu. Take that Mērija Popinsa!

kaut kā tā žults manī pāriet. vismaz pietiekami lai varētu ar patīkamiem meliem iepriecināt apkārtējos.
kad būšu pavisam atpakaļ, tad tie vairs nebūs nekādi meli, bet pastāvīgais skatu punkts uz apkārtējo.
pašlaik savādāk kaut kā tā kā jautājuma teikumu sākt noliedzošā izteiksmē un brīnīties par rezultātu.

ai, nu. vecāmamma ielaidusi kataraktu, atteicās braukt pie ārstiem uz rīgu, uztaisīja operāciju liepājā, jo "rīgā noteikti dārgi", bet tagad lūkins un amerikas acu centrs saka, ka tā kā likta šuve un ne aļo trīs mēnešus, tad neko darīt- slikti veikta operācija nav izlabojama. nu, kapēc viņa mani neklausa. mēs par šo tik ļoti strīdējāmies..eh. un tas viss dēļ attieksmes pret naudiņu. es saprotu, ka, ja nav, tad nav naudas, nav variantu, bet ehh. viņa ar vecpapu atšķirībā no omes un vectēva ļoti dīvaini izturās pret to. atsakās no mūsu palīdzības, kad dzirdam kādu izdevumu atteikumu ar veselibu vai ērtībām saistītu lietu sakarā tieši finansiālu iemeslu dēļ, bet tajā pašā laikā krāj priekš sevis neproporcionāli lielus, es pat teiktu, ka ļoti lielus uzkrājumus, ko grasās kā filmās testamentā rakstīt ekšā. tas liekas tik ļoti aplami. un, ja viņi turpinās šādi attiekties pret savu veselību, tā testamenta taisīšana varētu būt nemaz ne tik tāla lieta. kaut gan, kad viņi runā par uzkrājumiem, tad pilnīgi var just, cik ļoti tā doma viņus silda. apgriezti proporcionāli viņi uzvedās sarunā, kurā noskaidrojās, ka nekādi uzkrājumi mazbērnus neinteresē( ko nevarētu teikt par bērniem, bet tā arī par nelaimi nav šo uzkrājumu mērķauditorija). mūsu teikto, ka, lai abi ar vecpapu uztaisa baseinu dārzā ar džākuzī, apsildāmo siltumnīcu un braukalē uz selekcionāru sabraukumiem un puķu izstādēm, uztvēra kā pieticīgu pļāpu un tomēr sapīka par to. vecmammai vienmēr ir patikuši visādi šuri-muri ar intrigām, ģimeni, vecajiem, visādām naudas dalīšanām. atceros, ka pat vecvecmamma aizgāja, viņa pr spīti lielajām bēdām un dziļi patieso depresiju skatījās tā mazliet šķībi uz mazo ingu, kas katru dienu viņu apmeklēja un vēl netīšām viņai paspruka, ka šitā vēl visu viņai novēlēs, bet ne ar ļaunu, bet armazliet nožēlu. viņu neinteresēja guvums sev, cik ļoti tāda iedomāta uzkrāšana, kas būtu jāturpina nākmajam pie kā šie krājumi nonāks un ingas gadījumā bija skaidrs, ka nekas tāds nenotiks. mūsu gadījumā arī ne, mēs gribam dzīvot un tērēt un tagad.

un interesanti, ka par brāļa mācībām viņa arī saka- vai nu vajadzēja. pārāk dārgi, varēja jau tepat Latvijā un tad viņi kašķējās ar tēva vecākiem par prioritātēm. bet tajā pašā laikā man naudiņu kaut ar varēm grib televizoram iedot(kad nu nāku pie prāta, ka bez tā dzīvot nevar), un kāzām (ja nu tomēr pārdomāju) un kādai kosmētikai vai kleitai(jo tā gan jau, ka ātrāk tikšu pie citas iespējas kāzām caur apņēmīgāku vīrieti) - un bēdājās, kad saku nē. pilnīgi citas prioritātes. un saku es nē, ka kaut reizēm ir sakritis kāds šāds piedājums ar pirmsalgas trīsdiennieku, jo tomēr es negribu kā ar mazo ingu, lai par maniem zvaniem un apciemojumiem varētu padomāt ko attāli līdzīgu. šādi viņi ir padarījuši finansiālas palīdzības pieņemšanu no sevis klaji sarežģītu un morāli grūti akceptējamu. grūti man viņus sapraust, kaut mīļi.

tante Jadze, patīkama, omulīga un ražena tumšu matu īpašniece ar zemu tembru un milzonīgām krūtīm, dāsna un līdzūtīga sieviete, savaņģojusi sev maza auguma, nīgru un sīkstulīgu vīreli vārdā Donāts, kas piedzeroties visus sauc par fašistu cūkām un neievēro personīgo telpu, jo runājot burtiski ielien otram sejā. nenobrīnīties

ja nu gadienā iokaste nevienam vairs neaizdos grāmatas palasīties, tad lāstus lūdzu adresēt man.

mierinu sevi, ka laba ideja pasniegta nepiemērotā mirklī nav slikta ideja, bet gan tikai laba ideja pasniegta nepiemērotā mirklī.

pēcseksa eiforija lika piedāvāt ievākties, ceru, ka ne tikai tās ietekmē viņš piekrita, un nu jau abi esam šī lēmuma priekos, cerot, ka racionālās domas esamība netraucēs, kā nav traucējusi līdz šim. tā no malas skatoties pašai uz sevi, nav tas viss ļoti pareizi un prātīgi, bet tajā mirklī tas no manis atskanēja tik negaidīti un tonī, kas pat pašai neļāva apšaubīt, šīs rīcības nepieciešamību, ka jūtos sevi pārliecinājusi vien ar noteiktību, kāda piemita tam mirklim . mazliet pastīvējāmies kurā dzīvoklī, bet argumenti par labu man un tagad stāvu kabinetā štukojot ko kur sabīdīt, lai sanāk viņam darbnīcai. man liekas, ka drēbju viņam ir vairāk kā man- tur varētu būt lielākā problēma.