23 March 2010 @ 10:01 pm
 
negribas ieķēpāties tikai tāpēc, ka manī tagad ir milzīgi mīlestības pārpalikumi. izdzēsu veco viena-zvana-attālumā čomu telefonus, lai nav kārdinājuma. no vilka pie lāča neskriesim. gribās tikai paglaudīt galvu un iebraukt ar pirkstiem matos kādam. vakar glaudīju suni līdz iemigu, šonakt viņa nenāk mierināt, jo kaimiņi ārdās un viņa guļ pie durvīm ik pa brīdim rejot un sargājot mani.
 
 
( Post a new comment )
[info]neverklever on March 25th, 2010 - 09:34 pm
nu vienmēr esmu domājusi, ka izkopšanas vērta ir spēja dzīvot atvērtam pilnīgi vienam gadiem un to tiešām baudīt un tad pilnīgā starā un bez kādas izlikšanās nākošajā dienā atvērtu sirdi ievākties dzīvoklī ar kkādu jauno bestiju un otrādi- zibenīgi pārmesties no daudzskaitļa uz vienskaitli. bet tas pieradums maita.. cik grūti pieradināties pie otra cilvēka esamības kā rūdītam vienpatim, tik tagad fiziski grūti atiet, pat zinot skaidri, ka ne tur kāda mīlestība ne kas, vienīgi, kā tu saki, tad "pateicības" vērts cilvēks un apstākļu sakritība

(Reply) (Parent) (Link)