dzīvnieku ciešanas ir šausmīgākas kaut tikai tāpēc, ka viņus nevar mierināt. teikt, runāt, paijāt jā, bet ne paskaidrot, vai melot par to, ka būs labāk. kad viņš guļ ielicis galvu klēpī, ik pa brīdim iztecēdams asinīm, limfai un kuņģa sulai kopā ņemot līdzīgu šķidrumu, un nesaprot kas ar viņu notiek, to paniku var redzēt viņam acīs. neko citu, kā tikai raudāt nevar, jo arī šausmīgas bailes pārņem redzot, ka tas mehānismiņš ir tik viegli sabojājams un viņa fiziskais ķermenis vienkārši ir nonācis punktā, kur padodas, atvemdams visu slikto kopā ar dzīvību. un pārņem kauns, ka es pa vidu tai sajūtu gammai paspēju iedomāties par savējo ķermenīti, jo varbūt tādēļ, ka viņš ir liels suns, mūsu ķermeņus jūtu kā līdzīgus, pat viņējo noteikti dzīvot gribošāku nekā manējo. kauns, ka domās spļāvu pār plecu, cerot nekad nebūt tādās sāpēs un neziņā kā sunītis. jo man saprotams, ka tas ir viss, viņš mirst un tas ir pretīgi, drausmīgi, riebīgi, bailīgi, panikaini, nav nekā samierinoša vai viņa dvēseles cienīga tajā visā, un viņš pats nesaprot, vēl cenšas kaut ko.. drīz jau protams nāca mākslīgais miedziņš.. un tā šprice būtu burvīgākais, kas ir, ja viņam varētu paskaidrot un tas nenāktu kaut kā negaidīti, jo esmu redzējusi kā viens sunītis nomirst dabīgā nāvē un to pašu neziņu, sāpes un bailes, kā klikšķis, vienā mirklī nomaina miers un var redzēt, ka viņš samierinās un iestājās mieriņš īsi pirms aizmigšanas. kaut gan tas iespējams ir tikai mierinoši pēc cilvēka lōģikas, tas itkā īsais apskaidrības mirklis, tā kā mazā nodeva cerībai, ka nāve itkā varētu būt atvieglojoša un patīkama. jebkurā gadījumā pašam rūdiņam ir labāk, ka kopš šā rīta viņš ir citur. ļoti mīlēts suns.