un man tik ļoti gribējās ar kādu tikpat ikdienas sūdu nomāktu cilvēku aiziet iedzert. pasūdzēties par nebūtisko, uz atvadām samīļoties un nosūtīt ziņu nākamajā dienā, ka tas bija jauki. gribās kopā, gribās viegli, gribās tā, ka atkal liekas, ka cilvēki, tas tomēr ir labi.

noteikti biju mazliet par daudz iedzērusi pirmo reizi ceturksnī un atcerējos, ka man šrinka pozīcijas izpildītājs bija ieteicis rīkoties instinktīvi. nu neko, iebarikādējos, lai ar to virtuvē guļošo dzīvesbriedi mani sķir ne tikai divas durvis, bet arī krāsošanās galdiņš, gludināmais dēlis un krēsls. no rīta pārliecinājos, ka viņš mani saucot par nenormālu, vairs nedomā to kā komplimentu.