es tagad saprotu, ko viņš man centās pateikt, kad taj naktī stāveja otrā ielas pusē sešus stāvus zemāk un kliedza, ka nevēlas dzīvot ar mani TE. man arī liekas, ka ja trīsdesmit ejot uz četrdesmit vēl dzīvošu rīgā- es nebūšu laimīga, nerunājot par vēlāku, kad latvietis manī jau būs savā zemes darbu mīlestībā ieradis uzrakt smadzeņpodu, uzrušināt neveselīgu nepiesātinātību, sēt nemieru un novakt fobijas esot tikpat gausam uz nezāļu ravēšanu, kā tad, ja tā būtu bērnības vīzijas izdīgtā versija par viensētu kādā no vecvecāku mājām.