nešpetns puika. apmetums manā kafijā. kad nikns joprojām mētā priekšmetus, bet pēc tā, ka ne reizi nav trāpījis var godīgi teikt, ka laikam speciāli pa perimetru svaidās, tāpēc varu turpināt smaidīt. ļoti nevīrišķīgi, bet labi, mans sievišķības dārziņš tāpat vienos akmeņos. ja jāizvēlas no tām divām vardarbībām, tad labāk, lai visā strīda karstumā iesit, nekā lēnām pilina indi aprautu teikumu, mājienu un izbērtu naglu veidā, tad vismaz roka ceļās atpakaļ atbildei. bet kāpēc provocēju? kāpēc gribās vardarbību? upuris protams ir tas, kas caur nevarību diriģē parādi, bet kāpēc lieka koķetērija ar tādu nepatīkamu tieksmi. kļūdaini liekas, ka asiņu lāme no deguna būtu tas, kas beidzot ļautu elpot. jāiet skriet- vismaz metāla garša mutē.