kārlim maziņam mamma teica "neliec mantiņas mutē!" iespējams tāpēc viņš pašlaik sēž apsiekalojot mašīnīti, kas bija manā kinderolā, izmantojot to, kā attaisnojumu. viņš arī teica, ka laurai laikam mamma aizliegusi bērnībā taisīt histērijas un būt pilnīgai kucei. tik un tā skatos uz abiem un liekas, ka visums ir iztērējis vismaz pāris svešas mūžagaruma mīlestības, lai savītu to neiedomājamo telepātiju starp viņu abu galvām, kad vienā telpā sabīdīti, un uzturētu tās kaislības, kas devušas viņiem ciešanu atsvaru un rotaļāšanās spējas. kā viņi atgriežās viens no otra, tā diezgan ātri atkal aiztipina atpakaļkopējā pasaulītē, uzdodot to kā žēlastību pret otru itinkā laipni atbildot uz uzaicinājumu abpusēji atkal izšķīsties.
ticēt tam, ka nav tā, ko sauc par mīlestību, ir ticēt, ka tie divi apzināti un patvaļīgi izvēlas destrukcijas un ciešanu ceļu.