augstākais, ko cilvēks var darīt dievam par godu, ir klusēšana-mošē maimonīds(1135 — 1204). sastopos ar ļoti daudziem tekstiem par klusēšanu. pilnīgi jūtu vajadzību pamēģināt vismaz vienas dienas klusēšanu kādā brīvdienā.
Grūti novērtēt šādu dienu ieguvumus. Pārāk dziļi jārok sevī un jāķidā un jāliek uz svariem visāda iekšēja draza. Vieglāk šeit būtu ar zaudējumiem, kas ir praktiski uzskaitāmi. Bet vispār būtiskāka ir nevis klusēšana kā tāda, bet gan vienatne, kas tā brutāli liek aizrīties pašam ar sevi. Pēc smaga nelabuma un gribas izvemt sevi kapā, uznāk nevaldāmu un vieglu smieklu plūsma. Labi palīdz sevi pielāgot sev.
tur man liekas, ka vaina bija tajās izolātora klusumā pieradušajās ausīs, kuras sargi speciāli kaitināja ar stekiem ritmiski daudzot pa metāla restēm. tāds klusums man jebkurā gadījumā nespīd:)