Provinces skatuve
Recent Entries
7/3/09 06:12 pm
J.: She is amazing! She really is!
Pēdējā pudele, kas atlikusi pēc mūsu izmešanas no kroga, maina mūsu triju rokas kā meitene drēbes pirms došanās uz tikšanos ar iekāroto vīrieti.
G.: Ich liebe dich! /pavisam lauzīti no austrālieša mutes/
J.: Say „You’re a cunt”! Say it - „you’re a fucking cunt, Grehem, you bloody bastard”!
Es karaliski klusēju, smaidot un malkojot, pirms pudele izslīdēs no manām rokām.
G.: Christiane, I will be at MacKenzzies this time tomorrow!
K.: Well then, see you there!
Sāka tik romantiski līt un es biju tik romantiski piedzērusies, ka nebūtu tikusi līdz gultai bez J. palīdzības.
7/3/09 06:03 pm
Tu tiec dzīts laukā no savām pusnomoda
apcerītēm, tev neļauj būt vienam, būt sev un tikai. Es pavisam vienkārši šodien
neiešu uz banku. Kā – neiesi? Neiešu. Ir laiks atliektiem galiem, tieši tāpēc nekur neiešu. Neiešu izbojāt savu
pusnomodu angļu klubkrēslos. Manos angļu tējas vai skotu viskija klubkrēslos
var sēdēt kā tronī un valdīt pār kalnu vējiem aiz loga, pār Loch an Eilen
briesmoņiem un vanagiem virs Kaledonijas mežiem, var „pacelt ieroci pret posta
jūru un aizmirst visu”, sodīt sodāmos ar sārtu vai giljotīnu, apveltīt ar
karalisku smaidu reibstošo garāmgājēju. Šeit es varu sēdēt kā tiesnese pār
gadsimtiem, atpestīt Niedru, sūtīt ellē Lielinkvizitoru, iekarot Babiloniju un
mīlēt Nebukadnecaru zem klajām debesīm, liekot bezvārda verdzenei pavadīt mūs
ar septiņstīgu arfu.
7/3/09 01:10 pm
Kā no manas ikdienas tik nemanāmi varēja izrotēt tā es, kādu domāju sevi esam vēljoprojām? Tik vieglītiņām ieslīdēju tajā garlaicīgajā eksistencē, kas visiem uzglūn no katras darba vietas, no katras vecmāmiņas.
Tā nolādētā, pašapmierinātā doma, ka šķūņi ir pilni, ka nu varu atpūsties! Pāris gadu laikā zaudēju ne tikai atmiņu, ne tikai koncentrēšanās spējas, rakstīttieksmi, valodas izjūtu, bet arī interesi par dzīvi vispār. Palika kaut kādas iedomas par nenoteikto nākotni, pārliecība, kādai jāizskatās naktslampiņai pie gultas un cik garšīga ir asiņainā mērija manis regulāri apmeklētajā krogā. Vecās, cēlās tendences spriedelēt, analizēt nomainīja jaunas. Es sāku visu pakārtot darbam, pirmkārt, garastāvokli. Vai bija kāda nakts, kuras sapņi nebūtu pārņemti ar stresu nokavēt darbu? Ak, jā, piektdienu naktis.
Manu, teiksim tā, „literāro” nervozitāti strauji nomainīja parastā.
Pa pusei tāda, pa pusei citāda, ne īsti šeit, ne īsti tur – nekur, nekas, par neko, neprecīzām domām, nevarēdama uzticēties tam, ko jūtu. Lielā aptuvenībā.
Katrai piena govij pienāk laiks, kad tā nedod pienu, lai vēlāk to varētu dot atkal.
Jāceļas un jāiet taisnā virzienā uz mūzikas iekārtu.
And Also The Trees – The Renegade
The Fall – The Man Whose Head Expanded
The Creatures – Pluto Drive
Siouxsie and The Banshees – Metal Postcard
Bob Dylan – In My Time of Dyin’
The Stooges – No Fun
visu nakti
Tuvākajās dienās braukšu uz Invernesu un iešu iepirkties nerēķinot. Tā rēķināšana man līdz brošai! Un no tūlīt gaidāmās algas ieviesīšu sevis cienīgu mājas bāru, lai katrreiz nav jāsoļo uz Tesko pēc dzēriena.
7/1/09 10:45 pm
Sarunāts, es ticēju tiem vārdiem, es, nolādēts, ticu tiem arvien.
7/1/09 09:55 pm
Es zinu, ka pienāks tāda diena, kad es teikšu to, ko es nevēlos un nevēlēšos teikt. Tas ir kā lāsts. Tas būs kā lāsts, sekos kā tas. Un nekādi divdesmit gadi to neizdzēsīs, visticamāk, lai neteiktu absolūtu "jā" tam, kam es nekādā ziņā nevēlos teikt "jā".
Tas izskanēs kā bazūnes no visām debess pusēm, no saules, tieši sejā. No vienīgās saules, ko esi zinājis.
Es izplaukstu. Tas ir mans pavasaris - šī izpratne no skaidrām debesīm, kuras mīlīgajā gaismā mēs cepām smilšu raušus.
Spēks ir manī, tikai manī, un kā es teikšu - tā notiks.
Nāc mājās, laiskā ziema, satinušies segās pie kamīna mēs sēdēsim. Bet virs galvām dūmos peldēs sātans, kurš Tevi žēlos, kā ir žēlojis visu Tavu mūžu, līdz Tu aizmigsi tajā miegā, pēc kura nebūs lemts mums būt kopā.
6/30/09 11:56 pm
Es dzejoļus tagad nerakstīšu. Manas katastrofas nekādās daiļskanīgās vārsmās nepārvēršās. Un es šobrīd ar tām nevēlos dalīties.
Ja vien es mācētu lamāties kā briti lamājas, tad es to darītu un Jūs dabūtu to izjust uz savas miklās ādas.
6/17/09 08:34 pm
Skotu tradīcija ir skopoties ar brokastīm. Bet viņi nepavisam neskopojās ar iedzeršanu biežumu un hašišu.
Laiks skrien kā skrien trusīši šejienes pļavās.
Šeit cilvēki ir salas cilvēki, viņiem nav kontinenta mēroga. Bet arī latviešiem nav kontinenta mēroga. Tāpēc mēs labi saprotamies – es viņus, viņi mani.
Dzirdēju, ka Latvija ir kļuvusi smieklīga manas prombūtnes laikā.
***
Es nezinu, par ko domāt. Senāk es domāju konstruktīvi. Esmu kļuvusi tik sasodīti difūza. Tik apātiska, vienaldzīga, izdegusi. Es pavisam droši varētu visu dienu skatīties griestos, ja vien vakarā varētu satikt kādu kādā kaut necilā krodziņā. Satiekot šo nenoteikto kādu, es it kā atdzīvojos, bet varbūt arī nē, varbūt es tikai izliekos, ka esmu tāda, kādu mani vēlas redzēt. Varbūt es spēlēju Jūsu spēles, nevis Jūs manējās! Taču kāpēc lai kaut ko spēlētu (?) ... ziniet, mani patiešām neatstāj sajūta, ka es visu mūžu izliekos, bet galu galā ja es neizliktos – manī nebūtu pat tik daudz enerģijas kā pacelt roku.
Piemēram, sarkani nagi ir izlikšanās. Meli! Nevienam nav sarkanu nagu ne rokām, ne kājām, mīļie lasītāji. Nevienam nav 50 cm vidukļa, ja vien nemelo, to iestīvējot korsetē. Manuprāt, šīs visas ir spēles, kurām enerģiju un gribēšanu dod azarts apburt, pakļaut, valdīt, izliekoties, ka pakļauj tevi un apbur tevi, valda pār tevi, nevis otrādi.
Nē, es nezinu, kas ir tas dzinulis, kāpēc es tomēr celšos un centīšos vismaz domāt.
***
Es gan iesāku ar skotiem, bet par skotiem man tagad neko vairāk negribas rakstīt. Par latviešiem jau viss ir skaidrs, kopš Ādama un Ievas.
6/3/09 10:18 pm
Lai tie, kuriem esmu ko parādā, un tie, kuriem man kas jautājams, sakāms vai aizrādāms, redzētu mani vaigā pirms ilgas neredzēšanas, es daru zināmu, ka piektdien manas namdurvis ir artvērtas.
5/22/09 10:59 pm
Viss sākās ar plastmasas koku - pēc divām stundām jau bija plastmasas pūķis vējā un plastmasas pastnieks, plastmasas vēstulēm plastmasas somā, kuram nekustīgi kož kājā plastmasas suns. Krogā tiek ienests plastmasas A. (nevajag daudz nopūlēties gar locītavām - es zinu viņu tikai sēžam un malkojam).
5/17/09 05:34 pm - Kāpēc es neko nerakstu?
Sākšu ar to, ka tas ir tiešām tiesa - es neko nerakstu.
Kāpēc cilvēki mēdz neko nerakstīt? Jo nav iedvesmas, jo nav par ko un ja būtu - trūktu vārdu.
Nevar noliegt, ka tieši šo ierindniecisko iemeslu dēļ es neko nerakstu.
***
Izņēmuma kārtā, varētu šopēcpusdien neņemt vērā to, kāpēc es nerakstu... taču Jūs nemaz negribētu dzirdēt, kādas ir manas domas, kad sēžu savā gultā, žāvājos, šaustu sevi par nekā nedarīšanu un nevaru pat piecelties, lai uztaisītu kafiju. Šādas domas, kādas mani vajā šopēcpusdien, nav cienīgas, lai tās pierakstītu.
Man šķiet, ka tagad piespiežu sevi rakstīt tikai tāpēc, ka, līdzko pabeigšu, būs jaceļās un jāaun kājas, lai atstātu šo mājīgo midzeni, šo mīksto gultu ar saviem siltajiem, murrājošajiem kaķiem, kuri diendusā ieaijāti domā par ...
5/16/09 07:27 pm
Tagad būs jādzīvo sažņaugtām dūrēm vismaz pusgadu! Ja Tu zinātu, kas mani sarūgtina... bet es to neteikšu tagad, bet tad, kad tiksimies, un nemaz neaizdomājies pārāk tālu - nav noticis nekas neatgriezenisks vai ļauns - tikai muļķības, bet tādas, kuras nevarēja atlikt. Nē, nemaz neuztraucies!
5/6/09 09:04 am
Tev ir tik smuks vaards - *** ***. Tas patieshaam
skan labi. Tev vajadzeetu kaa savvaliigai un nepieradinaamai
kjeeviitei ganiities pa Latviajs daabolainajaam aareem un reizi pa
reize ceeli nopluukt kaadu noaugushu paveeni, kur tu sleeptos no
dunduru kodieniem. bet tad tev pretii jaatu ceriibas zaudejushais
kumelsh vaardaa ###, vinam buutu seeriigas kreepes, peec kuraam
vareetu spriest, ka vinsh stipri gados un no taada laukaa vareetu
dabuut tikai dziives gudriibas, bet tad kad tu vinu tuvaak uzluukotu,
tu ieraudziitu vina zili zalaas acis, kas uzreiz sadzeltu tavas juutas
tik taalu, ka tu nokauneetos. tev, protams, buutu kauns atziit, ka tev
patiik pasirmaaki kumeli ar uzkraatu pieredzi aplenkshanas politikaa,
bet vinsh tam redzeetu cauri. Tu atkal nokauneetos un tad vinsh pats
no savas briivas gribas tev saaktu lasiit vaarsmas no Bertolda Brehta.
Vinsh citeetu kaa no atveertas graamatas, tavs reibshanas kaapinaajums
kluutu apdullinoshs un tu domaatu: cik skaists vaards ### ###.
4/30/09 09:05 am
Mēs tiekam mānīti un tā ir pasaule, kas māna ar saviem lētajiem prieciņiem un savu ego. Tad patiešām var sākt likties, ka es nevaru sevi cienīt, ja nestrādāju, lai būvētu komunismu, vai arī - ja man nav BMW. Un cik ļoti daudzi uz to iekrīt. Citi nevar sevi cienīt, ja viņiem nav šalles vai doktora grāda. Bet Jūs jau zināt - ne BMW, ne doktora grāds neko nemaina būtībā - sīkajā, egoistiskajā cilvēķelī, kurš ir tik ļoti pārliecināts par savu nožēlojamo varēšanu.
4/17/09 07:31 pm
Mukelie ķer pirmo pavasara mušu. Jums būtu jāredz, ar kādu sajūsmu viņš sasprindzis uzglūn savam medījumam, lai nogaidītu īsto mirkli uzbrukumam! Tas, saprotams, nebūtu viņš, ja viņš kādā savas aizrautības brīdī neiepiņķerētos aizkaros vai neapgāstu krēslu.
Otrs kaķis cēlo vēro šo tirādi no malas, teikdams: "Māci, māci vilkam teikt pater noster, viņš tā vai šitā teiks jērs". Var redzēt, ka viņam šīs melnā ākstības silda sirdi tik pat ļoti, cik man.
3/24/09 02:30 pm
Cik briesmīgi man bojā nervus un garastāvokli mana sasodītā kolēģe! Kad es aiziešu no šejienes, es gribēšu aizmirst visu, kas ar manas nodaļas bābām ir saistīts.
3/7/09 11:21 am
Ej pa labi vai pa kreisi, vienalga - nonāksi Hamburgā!
2/20/09 08:35 am - Gūsts
Domas tik briesmīgi ķerās. Esmu nobālusi un izsmelta. Tā vien liekas, ka dzīve ir, lai dzīvojošo salaustu, pārtaisot viņu par kaut kādu tukšpauri, kas to vien dara, kā skrien, nedomādams, nebaudīdams, smieklīgs patiesībā, sekls un truls.
Man vajag jaunu saturu, svaigas asinis un varbūt tad tiks salauzts tas, kas grib salaust mani. Lūdzu, vismaz brīdi to aizbaidīt prom no manis, šo visalauzi, šo briesmīgo, visspēcīgo, lai es varētu atjaunoties, sakrāt spēkus jaunam manis laušanas cēlienam.
Puškins ir teicis, ka te ir tik trīs iespējas: būt par tirānu, būt par nodevēju vai būt gūstā. Es esmu gūstā un alkstu kaut pāris īstas pavasara dienas brīvībā!
2/19/09 11:08 am - Kļūdas
Divas kļūdas mēneša laikā! Divas milzīgas kļūdas, kuras nāk gaismā tieši šodien... Nebūtu nekas pārsteidzošs sajaukt 12.04.69. ar 04.12.69, jo sevišķi, ja tie krievi paši vienā dokumentā tā ierakstījuši, citā otrādi, vai ne? O, bet ko tas nozīmē man! Un zvana man tagad onkulītis un prasa - kā tā? Mani demobilizēja decembrī, nevis - aprīlī! Vēl ļaunāk ir tas, ko es viņam saku: "Dokumentā ir kā ir dokumentā, mēs nevaram rakstīt, kā bija, mēs rakstām, kā ir dokumentā, sūdzēties variet Podoļskā!" Vinš vēl pašūmējās, tad novelk "nu lādna, lādna" un noliek. Es pēc tam (!) izdomāju sirdsmiera labad apskatīties, kā nu bija dokumentā un še tev Juri Mārtiņrozes! Jūs, mīļie, noteikti nevarat nemaz iedomāties, kas tā ir par katastrofu! Bet tā ir tikai viena kļūda.
Otra ir daudz sarežģītāka, jo tā saistīta ar manu kolēģi, ar mani pašu...
2/17/09 12:18 pm
- Kāpēc tik noskumusi, manu saulīt?
- Saulīt? Ak, kas nu es par saulīti...
- Tāpēc, ka laika ziņas pareģoja saulīti atspīdam! Vietām. /B. paskatās griestos/ Kur sniegs nesnigs.
B. šķībi smaida un liek saprast, ka mūsu smēķēšanas gaitenī sniegs nesnieg un tāpēc jāatspīd man.
2/10/09 11:03 am - Kurpes, zābaki un Betija
Es to par spīti tiem maniem vīriešiem (tēvam, vīram un mīļākajam), kas nesaprot, kāpēc es kūstu, stāvu un krītu par sievieti papēžkurpēs un kāpēc es tik nikni noraidu šitos jaunmodīgos amerikāņu unisex un indiešu budistu apavus.
Lai gan arī Betija, visticamāk, nepalīdzēs saprast un es vēl ne tik.
2/10/09 08:53 am - Kapu runas
B. dvēselē ir sirsnīgs cilvēks, bet nevar teikt, ka būtu maigs.
Man gadījās viņam starpcitu uzjautāt par gaidāmo ierēdņu novērtēšanu.
Visa ēka nodārdēja no viņa "TU MAN TE BEIDZ AR ŠITĀM KAPU RUNĀM"!
Tātad depresija, šeit visiem tagad ir depresija. Lai kā izvairītos sarunā aizskart šīs bailes, vienmēr tās tomēr tiek aizzkartas. Bet lai nebaidītos, B. atvilknē esošie viskiji žūst pa stundām. Dienas beigās viņš iesperas kabinetā, uzliek roku uz pleca kādam profesoram un nošļupst, vicinoties ar rādītājpirkstu, ka tas viņa labs draukks, lai mēs pret viņu ar jūūūtām. Pat B. kaklasaite tik sasodīti nodevīgi atraisījusies un sagriezusies.
Es? Motivācija, protams, zūd. Tieši vakar saplēsu vienu krītpapīra spriedumu šķērsām uz pusēm. Nogrūdu atvilknē, nodomāju, ka rīt domāšu, ko darīt. Pēc minūtes kabinetā ienāk izmisis Nikolajs Pavlovičš, trīcošām rokām man rāda šķērsām pārplēstu krītpapīra spriedumu un lūdz līmi, tad nezkāpēc nokaunās, un viņš ātri to stiepj prom.
1/27/09 11:12 am
Šovakar es prom neskriešu, meklēdama izklaides un diskotēkas, kuras daudz jautrākas ir fantāzijās un gaidās nekā īstenībā, mans mīļais, mīļotais. Šovakar es noslaucīšu putekļus no grāmatām, uztaisīšu vakariņas, ietīšu ruļļus un lakošu nagus, klausoties mierīgu blūziņu, iedzerot viskiju, un gaidīšu tevi mājāspārnākam no pelēkās ikdienas darbiem, lai mēs kopā nodotos pusaizmirstajai kinoklasikai un mīlai līdz ausmai.
1/26/09 01:02 pm - Tomēr
Jā, mani satrauc šī klusuciešana, lai gan to jau varēja prognozēt un tā tika prognozēta.
Es zinu, kā un cik labi es varētu pārdzīvot šo drūmāko un garlaicīgāko no gadalaikiem.
Šķiet, ka viss, kas man ir vajadzīgs, ir, bet tas man neliedz gribēt
vairāk. Kad es vairāk negribēšu, tad variet droši mani likt ragutiņās.
Reiz pienāks tā diena, ko mēs abi zinām nākam. Līdz tam laikam es ciešu klusu, es mazliet ciešu, īstenibā, jā. mazliet mazliet
1/22/09 03:33 pm - Skan galvā, kopš šorīt atvēru acis
Your ha-ha-heart goes piddle-pat, take an a-a-aphrodisiacI'm your a-a-a-aphrodisiac, don't do nothing, just relax
Gives you a a a heartattack, just take your clothes off, this is overjackDODIET MAN ŠONAKT DISKOTĒKU UN ROKENROLU LĪDZ SAULĒKTAM!
UN LŪDZU VIENU CIGARETI.
1/12/09 01:12 pm
Domāšana dažas lietas dzīvē patiešām apgrūtina. Citādi sen jau būtu ienācis kafiju iedzert, un man nebūtu te jāsēž un jādomā, ko viņš domā, kamēr neienāk.
1/10/09 12:23 pm - Kurš nemīl, tas neelpo
Neatminami iekārtotais prāts, un katrā no mūsu prātiem īstenība citādi izkropļojas. Ja runājam par atmiņām, tad tās ir vēl sakropļotākas par parastu, caur priekšstatu salauzītu, saburzītu īstenību. Atmiņās īstenība iegūst tik neparedzamus, fantastiskus rakursus, kādos nekad nebūtu uzdrošinājušies to apskatīt īstajā, vienīgajā mirklī.
Nodzīvot dažas kvalitatīvas minūtes, kurās jūti sevi elpojam, brīnāmies par dzīves mīklainību, nemaz nav daudz sliktāk par dzīvošanu 70 gadus vienās raizēs aizmirstot šīs mīklas, visu piespiedu kārtā vienkāršojot.
Bet nopietni, vai vispār ir iespējams kaut ko pārspīlēt? Vai kosmoss nav gana pārspīlēts, lai mēs to pat nevarētu aptvert, tad kāpēc lai mēs neatvērtu kosmosu savās dažu īstu mirkļu dzīvītēs? Vai kaut tikai vienkāršs koks nav mīkla un viņa aukstās dzīsliņas nav apbrīnas vērtas?
1/6/09 10:05 am
Kurš manī ir to iešļircinājis - šo dzīves apnikumu? Kaut kas destruktīvs mani sagrauž.
1/5/09 01:14 pm
Grūti nav tikai tad, kad esi noreibis līdz nesaprātīgumam un skūpsties ar garāmgājēju vai arī pielaiko jauno vakarkleitu. Citādi ir grūti - dari, ko gribi, ir grūti vispār būt.
12/22/08 08:30 pm - D.T. mani atkal gāž no kājām
12/22/08 06:26 pm - Kafijpauzes
Es nekad nesarku, bet nu esmu sākusi sarkt. Mans spontānais, satriecošais uznāciens satrieca arī mani pašu.
Uz jautājumu, vai kafiju es vēlos ar vai bez cukura, man, sasodīts, nevajadzēja atbildēt ar "kā nu kuro reizi", bet skaidri formulēt, ka šodien man vajag saldu.
Arī direktores vietnieks, koķeti pasmaidīdidams, aicināja uz kafiju, bet es tikai izmetu, ka esmu vienā skrējienā.