viena no krutākajām lietām, kas nāk komplektā ar bērniem ir brīnumi. šodien redzējām kā zemes bites (lapsenes?) vientuļnieces raka sev aliņas. viena pat pārbīdīja ar žokļiem nelielu akmentiņu. t.i. mums nelielu, viņai milzīgu un vispār ļoti smieklīgi rausa ar kājiņām smiltis un pēc tam slaucīja acis un bija amizanti ka no vienas tādas aliņas rēgojās balts nīgru acu pāris kas cītīgi sargāja savu ekskluzīvo dzīvokli ar skatu
atradām jo gājām meklēt ko tur vārnelis bija izkašājis ar savu knābīti un nr.3 gādīgi atpakaļ iestādīja izrautu zāles kušķīti

šonakt beidzot izgulējos, jo savvaļa savus bebīšus bija izmētājusi zem citu cilvēku logiem. vakar un aizvakar traukā ielēju ūdeni (kovārņi apķērca tā, ka likās, ka pa galvu dabūšu). vakar par spīti savam principam neiejaukties vilku cimdus, gāju un kovārnēnu izvilku no bedres pie pagraba loga un uzmetu uz kāpņutelpas ieejas jumtiņa. bebis bija resns un smags un pakausi izplūktu pliku un lidot īsti nejēdza. bet nu tas tracis un troksnis ko saceļ kovārņu pāris ar pieciem bērniem ir baiss. kad visi ir ceriņā un plūcas liekas ka to krūmu nolauzīs, ja tobrīd atlido arī ķīris un kliedz lai senči viņu pabaro vispār aaaaaaaa