kurtuāzās literārās mīliņas
garīgais: ironisks
ja reiz par ideālajiem varoņiem no literāriem darbiem, tad jāatzīstas, ka bērnībā tāds bija Rumcajs, Zvērkāvis (ak, ja es būtu bijusi tās izlaidīgās lēdijas vietā..) un mustangu mednieks Moriss Džeralds*. iespējams tieši viņu cēluma, drosmes un vīrišķīguma dēļ (pirmā kurtuāzā mīla tomēr diezgan svarīgs faktors personības attīstībai, vai ne) vēlāk nespēju pavilkties uz romantiskajiem ņergām (Romeo mani kaitināja, Hamlets arī diezgan bieži. no Poruka un tamlīdzīgiem romantisma autoriem piemetās gārgšana, stenēšana un galvas saķeršana. Purva bridēju lasīju ar šausmām).
un vispār no visas jebkad lasītās obligātās literatūras (un tās saraksts bijis izcili garš, jā) man visvairāk patika asiņainās sengrieķu traģēdijas - Mēdeja, Elektra, Edips, Ifigenija Taurīdā un citi tikpat asiņaini trilleri
*jāatzīstas, ka Jātnieks bez galvas bija pirmais ķieģelis, ko izlasīju kādu 11 gadu vecumā. turklāt jaukākās vietas kādas trīs reizes pēc kārtas
Jūsu literārās (slepenās) mīliņas?! m?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
.manas morāliskās vērtības uz šī fona izskatās visai apšaubāmas;D - man tā ap 10-11 gadiem pa galvu grozījās tādi tipi kā Gesta Berlings un Klods Frolo (jā, jā, no visas "Katedrāles" viņš man tik un tā likās vienīgais, kura rīcībai bija loģisks skaidrojums). (te tagad varētu krekšķināt par to, uz ko man izdevies sevi bērnībā ieprogrammēt) pēc kāda gada klāt nāca visādi zaļoannu gilberti un tamlīdzīgie - vārdsakot 19.gs. romantiskie standarti.