iesākumā (un nav nozīmes tam, cik jūtas imagināras vai spēcīgas) no mitoloģizācijas nekādi nevar izvairīties. un tad (ja paveicas - nesāpīgi) tu to pērlīti pasildi plaukstā, apviļā, papēti rūpīgāk, paberzē un perlamutrs plēkšņainos putekļos nonāk nost un paliek tikai stikla vai plastmasas lodīte, citreiz pavisam bez spīduma. tieši šobrīd es vēlētos iespēju paskatīties tuvāk. pat ja tā nav domāta man, esmu droša, ka pērlīte ir īsta