tik ļoti gribētos novecot skaisti. lai cilvēki, kurus redzu novecojam to darītu skaisti. lai viņi drīkstētu. lai viņiem nevajadzētu kā tankiem, kā tantēm-mehāniķēm padomju laikos vienmēr varēt, vienmēr gribēt. lai nebūtu jāminstinās pie konditorijas plauktiem, dārgāku maizīti ņemot, lai vitamīnus varētu dzert katru dienu, lai zāles pirktu labākās nevis lētākās. lai pirktu. lai viņi drīkstētu gribēt un darīt savā, ne tikai pēcteču labā atlicinot pēdējo santīmu studijām, lai tikai viņiem būtu vieglāk, lai viņiem būtu labāk. lai cilvēki, kas visu mūžu interesējušies par norisēm varētu aiziet pie daktera, nopirkt brilles un lasīt pasūtīto avīzi. reizi gadā aizbraukt uz Rīgu uz teātri. reizi divos gados uz baletu vai operu. bet viņi nevar. viņi negrib. ko var gribēt pensijražošanas aparāts. ko var drīkstēt gribēt.
un man kauns. un man sāp. un es brīnos.
un tas nav nepareizs pensiju aprēķins. un tā nav inflācija. un tas nav sūda kapitālisms. tā ir attieksme. un nepateicība
redz kā - ieraudzīju kā vecums aizēno personību. ka vecuma blakusparādības tiek uztvertas svarīgākas nekā cilvēks. radnieciski tuvs cilvēks. norakstīts blakus sēžot, neredzošo acu priekšā un tagad kaucu kā muļķe
stulbi laikam