vakar bija lieliska diena. lai arī ar deviņām stundām smaga darba laukā, karstumā
uzvilku savu mīļāko īso hipijkleitu, saulītei parādīju bālās kājas, skvēriņā pie Valdemāra ielas nolakoju kāju nagus koši lillā, koncertā dziedāju līdzi, satiku brālēnu, no iztālēm redzēju rasbainieku un nikno komeni (kurai jūsu vecā un pragmatiskā pazemīgā kalpone pasen piebrauca ar pašas ceptu rabarberkūku, lai nerājas, ja tā pavēlāk pārnāku bez brīdinājuma), smadzenes gan bij tādā autopilotā, ka neatpazinu iespēju iepazīties ar čali, kamēr tā nebija izčibējusi
un pēc koncerta bija slapjš, silts asfalts. laikam bij nogāzis, trotuāri jau bija nožuvuši, bet iela - tāda aicinoši valga. aicinājumam pakļāvos, jo mazpilsētā sāka gāzt un tā nu no autoostas līdz miteklim nācu basām kājām
tāda, lūk, man bija lieliska vakardiena

ak jā - manu vismīļāko dziesmu viņš nospēlēja gana drīz, nebija ar bažām jāgaida pašas koncerta beigas