ņe poņal

vakar, pa ceļam uz mazpilsētu dzīve tā teikt atgādināja man to, kādēļ es tik aizrautīgi palīdzu dzīvniekiem.
uz ielas pienāca tantīte ar diviem štokiem. znots nomiris, meita ar infarktu slimnīcā, vai es nevarot iedot kādu latiņu. viņai esot jāsavāc desmitnieks. latiņu nevaru, es saku, bet paskatīšos, varbūt vismaz kaut kas atrodas. saskrapstīju cik nu man tur bija, atstājot pēdējo divīti autobusam. devu tantei, viņa iznīcinoši nošņāca, ka neesot jau kāda ubadze, lai ņemtu melnas kapeikas, apcirtās un cēli aizsteberēja tālāk
es paliku stulbi blenžot viņai pakaļ. sajūta, ka kāds ied*** dvēselē neatstājās līdz pat mazpilsētas tiltam
ar to dzīvnieku glābšanu jau arī ir gadījies visādi. esmu kosta, skrāpēta, apčurāta, apkakāta un apvemta. bet tas vienmēr ir bijis sliktas pašsajūtas vai stresa dēļ
tai pat laikā ir gadījies, ka cilvēks, kam 'paliek slikti' mēģina izraut somiņu, uzbrukt vai apvainot
var jau diskutēt par to, cik ētiski ir tas vai šitas, bet es laikam labāk izvēlos čuras, kakas un vēmekļus, nevis iespēju tikt nopietni fiziski apstrādātai. esmu mazdūšīga, zinu, bet uz ielas palīdzu tikai sieviešu kārtas cilvēkiem vai vismaz esmu līdzās, kamēr rīcību uzņemās kāds cits
es labprāt palīdzētu cilvēkiem, bet mūsu pašu samaitātības dēļ ir tikai saprātīgi, ja tas aprobežojas ar radiem, draugiem un paziņām
lai arī cik skumji tas nebūtu, vai ne