klausos Niku Keivu, jo šodien par viņu ieraksts drauglistē un vakar mājupbraucot dzirdēju Where wild roses grow.
un tas, protams, pēc tam, kad apcerēju rakstu GEO, kur patraks tēvainis gadiem darina un mēģina uzlabot čellu un to, ka čells ir visjutekliskākais instrumnts ever tādēļ, ka visvairāk piekļaujas augumam (salīdzinājumam iedomāsimies, piemēram, klavieres), tādēļ, ka tembrs ir [nevaru piemeklēt atbilstošu īpašības vārdu] nu tāds. bet varbūt tas visvairāk harmonē ar mana ķermeņa frekvencēm. jo ir taču zināms, ka skaņa ir vibrācija. un tad man bija gara un skaista teorija par vibrācijām un citām lietām, bet jau piemirsies :(