16. Decembris 2009 (20:49)
reizēm es nespēju noticēt tam, ka kāds tic tam, kas jāsaka pārrunu laikā - kāds ir jūsu lielākais trūkums/labākā īpašība, kādi ir jūsu īstermiņa/ilgtermiņa plāni, kādēļ no visiem kandidātiem mums vajadzētu izvēlēties tieši jūs
jo es gribu to darbu, pēc desmit gadiem gribu savu uzņēmumu un taisīt veiksmīgu karjeru. vai kāds vēl joprojām tam tic?
kaut gan - kādēļ ne. es nezinu, vai es to gribu, es vienkārši pietiekoši bieži esmu dzirdējusi jautājumus lai zinātu, kas jāsaka
es neplanēju izmisumā, iespējams, ka nebūtu piekritusi tagadējam darbam, ja nedēļas sākumā ar izbijušu klasesbiedreni nebūtu sanākusi saruna par darba nevarēšanu atrast un strādāšanu kā tādu. tad es sapratu, ka esmu bijusi snobiska un ar visu to labāk eju strādāt, nekā pozicionēju sevi par pārāk labu kādam darbam, krāju parādus un mirstu badu.
un es šobrīd vnk nevaru atļauties brīvprātīgot ārzemēs
bet doma man patīk - nu, ka cilvēki brauc un kaut ko dara, lai pasaule kļūtu labāka :)