es neplanēju izmisumā, iespējams, ka nebūtu piekritusi tagadējam darbam, ja nedēļas sākumā ar izbijušu klasesbiedreni nebūtu sanākusi saruna par darba nevarēšanu atrast un strādāšanu kā tādu. tad es sapratu, ka esmu bijusi snobiska un ar visu to labāk eju strādāt, nekā pozicionēju sevi par pārāk labu kādam darbam, krāju parādus un mirstu badu.
un es šobrīd vnk nevaru atļauties brīvprātīgot ārzemēs

bet doma man patīk - nu, ka cilvēki brauc un kaut ko dara, lai pasaule kļūtu labāka :)