pretēji vakarvakara drūmajām prognozēm, nakts ir pārciesta. pat samērā mierīgi, pirkstam šuves nav jo žīdiņa gēns un veselais saprāts uzvarēja hipohondriķa gēnu. aizgāju pie Diānas, viņa par velti dāsni apslacīja ar pārskābi un sabintēja. lai arī ir viens milzonīgs pirksts, ar kuru baidēt jau tā nervozos apakšīrniekus, varu i bikšu rāvējslēdzēju attaisīt (which is a must if you know what I mean) i izveikt citas ikdienišķas darbības, turu pie paura ledu un prātoju ko iesākt ar šo dienu. miteklī izskatās kā kara hospitālī, berzt un tīrīt baidos, ka neatnāk atkal pušums vaļā

tikmēr piefiksēšu derīgus padomus
1.kārt nav prātīgi uz pēcoperācijas laiku pieskatīt vairākus dzīvniekus vielnaicīgi, jo īpaši, ja tie neuzticas cilvēkam, ir ar nenogrieztiem nagiem (nākošreiz dakterim jāpalūdz pie vienas reizes izdarīt arī to, kamēr zvērs neko nejūt un ļaujas) un ja to temperaments nav pārāk miermīlīgs vai vismaz zināms, tad, protams, nav pieļaujama nekāda jūtināšanās, zvēram ir jājūt, kurš ir noteicējs. protams, lai to viksmīgi izveiktu, vēlams nepadarīt sevi par kropli kādā no īpašajiem cirslīŠa paņēmieniem (atverot konservu kārbu)

bet, kā dzied kings of conveniance - failure is best way to learn