ieslēdzu televizoru, tur Artūrs Skrastiņš brillēs kaut ko nosvērti argumentēja iekarsušamies jaunietim, ka viņam tā vecmāmiņa nemaz nē, mazliet smīnēja (gandrīz uzrakstīju bārdā, bet kurš tad ir redzējis bārdainu Artūru Skrastiņu, vai ne) gluži kā unknown_entity, kad stīvējas ar kādu, kas jēdzīgus argumentus neņem pretī, pārslēdzu raidījumu par Kubu, kas bija diezgan skatāms un degpunktu (?), kur kāda pagasta iedzīvotāji sūdzējās par zaglīgu Sašku un vēl zaglīgāku Juriju, secināju, ka breinfakera sfērā nekas jēdzīgs nav mainījies /ja neskaita to, ka 100g kultūras tagad divu dūdiņu vietā vada kāds nedaudz kaitinošs čalis/, laimīgi nopūtos un izlēmu turpināt savu aizraujošo dzīvi bez TV. nākošreiz, kad vecmāmiņa mēģinās pielauzt tādu ieviest, varēšu atteikt bez sirdsapziņas pārmetumiem
man šķiet, ka Latvijas televīzijām pēdējā laikā raksturīgs nejauks cinisms, tāda kā vēlme paņirgāties par attēlojamajiem cilvēkiem