28. Septembris 2009 (00:10)
kā tas nākas, ka tad, kad visvairāk vajag kādu blakām, tu esi viens kā pirksts
Comments
|
Posted by: Spītniece (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} ocher) Posted at: 27. Septembris 2009, 22:09
|
|
bija gan un neesmu droša, ka nav joprojām...
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 27. Septembris 2009, 22:32
|
|
zaķīt, es jau kādu laiku esmu pārāk nogurusi lai domātu kādu iespaidu es radu un atstāju, tās nav nekādas shēmas, es neko netēloju, es nevienam neko nelieku noprast, es tikai esmu pārāk piekususi lai tikpat izmisīgi kā agrāk censtos saudzēt visu jūtas un būt iejūtības kalngals
es cenšos izturēties normāli, bet sanāk nožēlojami, un to es pati labi apzinos
|
Posted by: Spītniece (
ocher) Posted at: 27. Septembris 2009, 22:40
|
|
tur jau tā problēma - beidz no sevis izspiest kaut ko, to no Tevis neviens negaida, ja ir slikti, pasaki, ka ir slikti un ko Tu gribi vai egribi, nevis lavierē starp to, ko esi iedomājusdies, ka pārējie no Tevis gaidal. Neviens no Tevis neko negaida - ārpust tā, ka esi Rē un viss. Negribi nevienu rezēt, netiecies, bet neesi pārsteigta, ka Tevi visi liek mierā, jo pati to esi gribējusi. Dopomas lasīt nemāku, nevaru izz;il;et, kuras 10 min. vēlāk Tu grib;esi mani redzēt.
pāris nedēļas izolacionisma un tā gadās, ja liec saprast, ka Tev nevienu nevajag un neviens jau tāpat Tevi nesaprot.