ensemble, c`est tout
28. Augusts 2009 (12:58)
Anna Gavalda, protams, ir šausmīgs meinstrīms, bet ziniet, viņas lakonisms un puspabeigtie teikumi, viņas neirotiskie varoņi ar vientulību, izmisumu, dīvainībām, nežēlību, tie esam mēs, tās ir mūsu salauztās dzīves, par kurām viņa raksta, tie ir mūsu neprāti, mūsu bailes, mūsu tizlumi un nevēlēšanās tuvoties un es nesaprotu, kā, faking, tas ir iespējams, ka viena francūziete kaut kur Parīzes piepilsētā rada varoņus, kas ir tik ļoti dzīvi un tik ļoti mani. es neskaužu, es jau otro nakti pēc kārtas kāri riju katru lappusi līdz acis sāp tik ļoti, ka tiešām vairs nevar palasīt, es raudu, es smejos, es skumstu un nevis skaužu, bet apsveru domu izgriezt no bibliotēkas grāmatas kādu citātu un to uztetovēt uz balta krekliņa
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
jā, bet redzi, ja tā būtu lubene, tad "Būt kopā - un viss" būtu stāsts ar lovi no pirmā acu skatiena, detektīvu, greizsirdību, nāvi, pakaļdzīšanos un to, kā viņa karstais, milzīgais mīlas zizlis pārpildīja viņas tvīkstošās dzīles or smth like that, bet tur ir viens rupjš tēviņš, kas visu laiku lamājas /tajos brīžos, kad vispār kaut ko saka/, bet ir diezgan seksīgs, viņa slimā, trakā vecmāmiņa, kas baidās palikt viena, stosteklis - aristokrāts, kas dzīvo milzīgā tēvamāsas dzīvoklī un pārdod muzeja pastkartes /ģimenes kauta traips/, narkomāns, un bulīmiķe, kas tīra birojus un zīmē.
tur ir mazliet nāve, mazliet mīlestības un sirdssiltuma, drusku seksa, daudz vientulības un neprāta un ļoti, ļoti īstas cilvēcības. protams, arī hepī ends, kā nu bez tā. paldies Dievam
"Es viņu mīlēju" salauza manu sirdi pa pusei. šī grāmata, kaut kur pa vidu izdarīja to pa īstam