ensemble, c`est tout

Anna Gavalda, protams, ir šausmīgs meinstrīms, bet ziniet, viņas lakonisms un puspabeigtie teikumi, viņas neirotiskie varoņi ar vientulību, izmisumu, dīvainībām, nežēlību, tie esam mēs, tās ir mūsu salauztās dzīves, par kurām viņa raksta, tie ir mūsu neprāti, mūsu bailes, mūsu tizlumi un nevēlēšanās tuvoties un es nesaprotu, kā, faking, tas ir iespējams, ka viena francūziete kaut kur Parīzes piepilsētā rada varoņus, kas ir tik ļoti dzīvi un tik ļoti mani. es neskaužu, es jau otro nakti pēc kārtas kāri riju katru lappusi līdz acis sāp tik ļoti, ka tiešām vairs nevar palasīt, es raudu, es smejos, es skumstu un nevis skaužu, bet apsveru domu izgriezt no bibliotēkas grāmatas kādu citātu un to uztetovēt uz balta krekliņa