Shodien man kauns par savu egoismu. ka tad, kad divi draugi skiras /kas vienmeer ir diezgan saapiigi/ vai neskiras (siikumus nezinu, sho to piedomaaju) un katrs atseviski suuta sms lai es turos un ka buus jau ok, un kad citaam draudziiteem beediigi un mammai depresija
es te juuku praataa jo jaabrauc maajaas, bet maajas ir sheit un LV nekas dizhi priciigs negaida /piedodiet man manu optimismu/. jo sheit ir taada ljoti ljoti izteikta maaju sajuuta, shai dziives ritmaa es iederos un labi juutos.
un es tev, draudzin, samaaniijos, jo pareizaa atbilde uz jautaajumu vai es vareetu dziivot sheit ir apstiprinosha, tikai es nezinu, cik ilgi veel vareeshu bez jums visiem un negribu sheit dziivot jo atkal sadzershos un attapshos gultaa ar vinju. pareizais jautaajums ir - cik ilgi es varu bez jums visiem un man shkiet, ka ilgi vairs ne
5. Jūnijs 2009 (11:48)
Comments
|
Posted by: Spītniece (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} ocher) Posted at: 5. Jūnijs 2009, 22:24
|
|
Es atvainojos arī Tev - par daudz patiesības uzkrita uz galvas un kā jau kārtīgai blondīnei pienākas - emocijas skrien pa priekšu. :)
|
Posted by: Maigumiņč (
shirms) Posted at: 6. Jūnijs 2009, 00:30
|
kam kam, bet Tev es piedošu. ir tomēr arī kautkādas emocijas vajadzīgas.. reizēm ;)
uhti, sabira :/
katram sava dzīves uztvere un es laikam nebūšu tas īstais cilvēks, kas varētu mācīt kādu dzīvot. dziļi atvainojos par savu komentāru un lūdzu mani neņemt pierē. paldies.
virsaitis ir runājis.