nožēlas

vispār man nepatīk kko nožēlot, tas reizēm var būt diezgan apgrūtinoši, bet tagad man ir jauna mūža nožēla:
1. /tēlainā/ es tomēr pagājušajā piektdienā līdz darbadienas beigām nenopirku to loterijas biļeti, par kuru centīgi biju lūgusies

pārējās ir kādas paliek:
2. /laucinieciskā/ es neprotu, t.i. neesmu iemācījusies slaukt govi. nez vai kādreiz apgūšu. nezinu kādēļ, bet mani tas tiešām skumdina. govīm, ziniet, ir ļoti skaistas acis - neticami tumšzilas, saprātīgas, neiedomājami garām skropstām

3. /lingvistiskā/ kaut kad sen, vēl pagājušajā gadu simtenī, kad mācījos piektajā klasē, es pirmo reizi mūžā neizpildīju mājasdarbu. neiemācījos dzejoli. nu iemācījos tikai pirmo pantu. un skolotājai bija skumjas acis un sāpīgs smaids. un tad man viņa šķita vēl skaistāka kā parasti. tagad mani vajā doma, ka tas ir iemesls, kāpēc tik ļoti neveikli runāju krieviski un ļermontova rēgs, kuram esmu gan apsolījusies gadījumā, kad sastapšos ar to grāmatu, iemācīšos dzejoli un katru reizi, kad būs tieši tāds spožs, sniegaini sērsnains aprīļa rīts, noiešu mežmalā un atdošu parādu

un ceturtā ir pārāk smeldzīga lai to te liktu