visu nedēļu biju uz viļņa - esmu pirmspēdējā kursā, kas ir brīnišķīgi un galvu reibinoši un neticami lai arī būs neiedomājami grūti (trīs dienas nedēļā pusdeviņi līdz pusseptiņi un arī pārējās dienas hārdkōrs). nācu mājās no bd un gandrīz apraudājos. visas emocijas vienlaikus. eiforija pašai, skuķiem pēdējais bērnudārza pirmais septembris (cālīši izauguši, tagad tiešām ir pirmsskolnieces, cik labi bija izcīnīt to skolu nākamgad un cik pareizi), vecmāmiņa lēni mirst, puika trešajā klasē (pa kuru laiku?!), tēvs kļūst akls, kurls un jūk prātā, labs laiks un rudens un saule un gaiss smaržo un tāda saldi rūgtena sajūta, kā vasaras beigās, kad raža un vēl steidz ziedēt un plaukt un reibināt un dzestrie rīti un gaisā jau jaušamas salnas
laikam jau tas ir tas normālais un konstantais stāvoklis - tas viss kopā miksiņā un tīras labas vai sliktas emocijas kas ārkārtējs