Pa radio kvalitatīvi uzblieztā dziesmā izdzirdot 'atkal izvilku par vēlu, tagad gaidu trešo dēlu' nosmējos, nopriecājos un turpinu domāt par mūziku. Ka dzejai un dziesmu tekstiem ir atšķirīgi noteikumi - ne vienmēr labu dzeju var pielikt mūzikai un ir dzeja, kas varbūt nav baigi augstvērtīgā, bet perfekti strādā kā dziesmu teksti (un bliež klausītājiem pa visām emocionālajām stīgām) un ka ir kaut kas ļoti atšķirīgs Labvēlīgajam Tipam, Bet Bet dauzāmdziesmiņām, Citiem Zēniem un Reiganiem un cik ļoti svarīgi ir tas, ka ir sava vieta gan labai gan sliktai gan vispār kaut kādai ārprātīgai mūzikai jo nu būsim reāli, ir grupas, kas ir ļoti daudz ietekmējušas ar visu šausmīgi šķībo dziedāšanu. Un ka viena no tām netveramajām lietām, kas uz mani strādā un ļoti patīk ir tas, kā pantmērā ieliek asprātīgas atskaņas ar humora izjūtu un tad netraucē pat ja rezultāts ir viegli vulgārs un ja tam komplektā nāk meistarīga dauzīšanās ar instrumentiem un var just, ka viņi kaifo, ir pavisam forši
Es jau sāku raizēties, jo dažas manas mīļās grupas drīz tiešām sāks birdināt smiltis un kas nāks vietā ne pārāk nopietnās mūzikas žanros?!