garīgais: dziedu līdz
skan: juļa savičeva - ņikak
un vēl es nesaprotu, kāds princips slēpjas zem ziedu dāvināšanas/nedāvināšanas fakta. pirmajā randiņā nedāvinot /rūcīša teorija/ otrajā/ja tāds seko, protams/ nedāvina. jubilejās un izlaidumos, protams iešķiebj arī kādu lakstu /man ir aizdomas, ka tas ir tikai sabiedrības spiediena dēļ - nu kā būsi vienīgais, kas atnāk bez/, milzīga pāridarījuma gadījumā protams obligāti vajag
bet es jau tik vien esmu kā muļķa sieviete, kas puķes pērk pati i sev i savām mīļajām, turklāt to vienīgo reizi, kad man uzdāvināja pusotrmetrīgu liliju, pārlauzu uz pusēm minūtes laikā un vēl nosmējos par lakstiem kā tādiem
No tādas racionālās puses, jā, protams, ka līķīšus dāvina, bet tie līķīši ir tik skiasti! Un ja vēl smaržo!
Nezinu, man jau liekas, ja savā svinamajā dienā (dzimšanas vai vārda dienā - pārējās nav tik akūti, ir- ir, nav-nav (patīkamāk jau, ja ir )) ziedus vajag, citādi nav tās sajūtas.
Bet puķes podos ir skaisti, ja tās prot kopt, piemēram, kā Rē. Man, ja iedāvina puķi podā, tā noteikti atstiepsies un tad jau labāk dabūt skaistus līķīšus, nevis nolemt veselīgu puķi lēnai, agonijas pilnai nāvei bez regulāra ūdens daudzuma un nepieciešamās gaismas.
Turklāt, iedomājies kā izskatās dzīvoklis pēc gada, ja visi dāvina puķes podos :D (nu, ja pieņem, ka neviena no tām nemirst)!