piektdien no rīta skriešus ar sīkām uz bd (pirms tam, protams, kārtīga Drāma), tad fiksifiksi paspēt uz transportu uz vizīti pie ģ.ā. un tad fiksi fiksi kājām (jo tā apmēram tikpat ilgi cik ar transportu un jāiet gan vairāk, bet ne nesamērīgi) pie cita ārsta pa ceļam vēl izdarot vienu štruntu, pēc vizītes fiksifiksi mājās, jo vīrs vecāko atstājis vienu lai viņam nav ilgi jānīkst garlaicībā, tad ar bērnu un riteni uz parku, pa ceļam sapratu, ka nebūs, nevarēšu - par tālu, aizgājām uz skolas sporta laukumu, jaunietis nolikās uz acīm, visa kāja (burtiski) asinīs, gājām mājās dakterēties. apārstēju, skrēju uz bd pēc skuķiem, bija Drāma, kāpēc bez brāļa un vaimanuvaimanu ko nu darīs, tik garlaicīgi

sestdien izmazgāju izkāru veļu, aizvedām sīkus pie draudzenes, atstājām, ar vīru braucām darīt vienu /skūzi/ jebļu. viss izrādījās sarežģītāk kā gaidīts (varētu tagad uzrakstīt stendapu par avārijas santehniķiem sestdienā), nererāli pārgurusi vakarā bērnus savācu ar picu. šiem bija gājis brīnišķīgi (no rīta Drāma. kāpēc tu mūs tur atstāsi, mums būs tik garlaicīgi, es nevarēšu, man sāp kāja, kāpēc vienmēr mums ir jāspēlējas?!) un bija Drāma ka tālu jāiet (200m un trepes) un mājās Drāma kad mēs atkal iesim, mēs gribam ciemos, kāpēc mēs nekad neejam ciemos, ko mēs ēdīsim, mēs neko neesam ēduši (kā tad).

svētdien es berzu no jebļas pārvestās lietas un mazgāju veļu. un ko vēl es darīju man nav ne jausmas.

svētdienas vakars 21.00. ziņa. rīt svinam jāņus, lūdzam uz bd bērnus vest pēc iespējas tautiskā apģērbā. linu kreklu, meitenēm svārkus, matus divās bizēs, puikiem šortus, katram 2 suliņas (uzrakstiet vārdiņus lai izpaliek Drāma), meitenēm vēlams ziedu vainadziņu, visiem jāņuzāļu pušķi, baltas zeķes un cienastiņu. es sapratu, ka man sevis žēl, neskrēju pēc jāņuzālēm un suliņām

pirmdiena. Drāma, jo jāceļas uz b/d, neviens nekādus svārkus nevilkšot, nekur neiešot. paķeru mini tomātiņus cienastam, vienu apģērbju ar varu, izejam krietni kavējot, pa ceļam kioskā pēc suliņas, satiekam 6.stāva kaimiņieni, kas arī nāk pretī ar nepareizi sapucētu bērnu un divām suliņām, nopērku suliņas, uzrakstu vārdus, pa ceļam aplasu zālienā smilgas un kkādas savvaļas puķes, knapi paspējam uz brokastīm (jānāk ir ātrāk, šeit visi bērni ēd ēdamzālē, viņu grupa jau aizgāja), atnāku mājās, kaut ko padaru, savācu bērnu un aizejam uz veikalu - atnākušas internetā nopirktās sandales. ieejam humpalās viņam pēc izejamajām biksēm, nopērkam (!), uzlaikoju apavus, der, ejam mājās, ātri paēdam, skrienam uz poliklīniku atrādīt puiku ārstam (ceturtdien vakarā sāpēja auss), ejam uz aptieku pēc zālēm, mājās iepūšam zāles. atnākam mājās, drusku atelšos un ejam uz bd pēc skuķiem. pa ceļam izpētam kā apmet māju (tas izglāba no kārtējās Drāmas), ieskrienam pie bankomāta, atnākam mājās, atelšos, šie iziet ārā (kāpēc mēs nekad neejam ārā?! kāpēc vienmēr jāspēlējas?!), es izcepu nagitus un uztaisu tomātus un papriku salātos ar eļļu. pārsteidzošā kārtā visi ēd.

otrdiena. Drāma. kādēļ vienmēr visu laiku jāiet uz bd, es negribu uz to māju, es negribu uz to grupu kopā ar 6.grupu. vienu saģērbju pa pusei ar varu, skrienam uz bd. knapi paspējam drusku laicīgāk, skrienu sprintā uz sabiedrisko. paspēju. sasitu telefonam ekrānu pilnībā. aizbraucu laicīgi, varu vēl aplūkot skatlogus. atnāk santehniķis, daļēji novērš Drāmu. šo top paknibinos, skrienu uz transportu, jāpaspēj uz bd, paņemu skuķus, nākam mājās. sēžu, elšu, paēdu vīra taisītās pusdienas. sēžu, elšu. un tagad man viņas jāvwed pie higiēnista.
nedēļas beigās paredzēts brauciens pie senčiem, sāku justies bailīgi, šādos tempos vēl i līdz tam braucienam, i pašā braucienā Viss Kas var Notikt