tikko uzrakstīju 23. un pēdējo ieskaiti semestrī. par to, kas bija no rīta, nav skaidrības un pārliecības, ka ir. bet pat ja nav, tad tā ir tikai viena. atvieglojumā ļoti gribējās raudāt, bet likās, ka ja sākšu, tad nebeigšu nekad. nekas jau nav beidzies, jo trīs eksāmeni, bet man tik ļoti neticas, ka es vismaz šitik tālu esmu tikusi, kaut kāda zinātniskā fantastika. grūti bija katru reizi, kad bija nodarbības. sākuma nedēļās pilnīgi pāri-spēkiem grūti, īpaši kad bija jābrauc, pat ja tā bija tikai reize nedēļā. pēdējās divas nedēļas vispār katru rītu no rīta gāju dušā, jo tā bija drusku vieglāk i savākties i pamosties i pauri iedarbināt. pēdējās sešas darba dienas, kad katru dienu (!) vēl tā kājas procedūra vispār izžmiedza kā citronu un man tur jāiet vēl gandrīz visu nākamo nedēļu! plānā bija nākamajā nedēļā aiziet pie ģ.ā. izprasīties uz to krūts centru, bet man nebūs iekšā, jo vēl visādi pēkšņi uz galvas uzkrituši mazi žākstiņi jādara un tas, kā zināms, parasti aizņem vairāk laika nekā iepriekš liekas un man taču būs eksāmeni un Nav Ko Vilkt
:D