Šie aizbrauca jau tagad, bija visa tā savākšanās un sapakošanās un man šī diena vienai Izdarīt Lietas un es tikko apsēdos gultā un gandrīz noķēru panikas lēkmi, jo ģimene nav kopā. Fakinais karš. Noraudājos, bet ja trauksmīte neatkāpsies, būs jātērē enerģija (un laiks) šrubējot grīdu
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 15. Aprīlis 2022, 11:05
|
|
Man jādara mācību lietas, jo ūdens smeļas mutē, bet es par to paniku biju šokā, jo šī bija nevis parastā 'kolaidara,tikdaudzkodarītaaaaarkolaisāk'
Ja tā padomā, es tak pati bieži un ik pa laikam ilgstoši neesmu mājās, sīki izglītības iestādēs, bet tas kkā nestresīja (ja neskaita pirmo kara nedēļu, kad visur ņēmu līdzi telefonu ar izslēgtu skaņu lai ja kas, varu paspēt aizskriet līdz viņiem)
|
Posted by: smille (
smille) Posted at: 15. Aprīlis 2022, 11:32
|
|
Ai, man vēl aizvien, kad bērni nav ar mani, ir drebulis iekšā, ka saņemšu zvanu, ka ir noticis kkas neatgriezenisks. Vai arī kā tagad, kad visi devušies 2.5h braucienā, es aptuveni sagaidu, ka kkāds mieriņš būs pēc 2.5-3h
Dod pieci, es ar viena paliku! Līdz pēdējam nebija zināms, vai kāds bērns nepaliks, jo pārāk slims, tāpēc plānu man nav. Paniku esmu pieņēmusi, kā neizbēgamu, vairāk gan par tēmu "man tagad ir TIK daudz iespēju izdarīt VISU iespējamo", ka nevar izdomāt vienu lietu. Teorētiskais risinājums ir laicīgi, nedēļu un mēnešu garumā rakstīt darbus, ko gribētu padarīt, kad mājās esi viens. Jo tagad mēģinot izdomāt šķiet, ka nekas nav tik īpašs, lai tērētu šo ārkārtīgi vērtīgo un īpašo "home alone time"