Dod pieci, es ar viena paliku! Līdz pēdējam nebija zināms, vai kāds bērns nepaliks, jo pārāk slims, tāpēc plānu man nav. Paniku esmu pieņēmusi, kā neizbēgamu, vairāk gan par tēmu "man tagad ir TIK daudz iespēju izdarīt VISU iespējamo", ka nevar izdomāt vienu lietu. Teorētiskais risinājums ir laicīgi, nedēļu un mēnešu garumā rakstīt darbus, ko gribētu padarīt, kad mājās esi viens. Jo tagad mēģinot izdomāt šķiet, ka nekas nav tik īpašs, lai tērētu šo ārkārtīgi vērtīgo un īpašo "home alone time"