Tur ir daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, bet man tā stereotipizācija netraucēja, jo tā ir cita paaudze uz ko tie vispārinājumi darbojas un es pati esmu tradicionāli sievišķīga un nāku no tādas vides.
Man wow! faktors bija tas, ka ir iespējams mainīt domāšanu, drīkst gribēt visādas lietas un kā pieaugušs cilvēks tu vari sev dot atļauju dzīvot citādāk un caur to mainīt un uzlabot savu dzīvi. Man patika tie piemēri. Pusmūža skolotāja grib apprecēties, bet viņai nepatīk vietējie vīrieši mazpilsētā, jo viņa grib apspriest mākslu un kultūru u.tml. un tad terapeitiskajā procesā saprot, ka negrib dzīvot Rīgā, aiziet uz randiņu ar vietējo mehāniķi, šad tad iet ar viņu uz sporta pasākumiem un viņš šad tad brauc ar viņu uz teātri. T.i., ka dažreiz tev ir jāizvēlas starp ne līdz galam apmierinošiem variantiem, bet tu vari izvēlēties to, kas der tev vai atrast kādu citu

Man, protams, palaimējās arī, ka tā grāmata nonāca pie manis īstajā mirklī un es sāku dzīvot vieglāk