manam rudenim ļoti piestāv Zemfira. ninona reiz teica, ka viņai paklausoties reizēm gribazz griezzzt vēnazzz, bet mani vienmēr paceļ un notīra un jo zemāk tu esi, jo lielāka ieelpa svaiga gaisa. sildīju ķirbja zupu un kotletes un buljonā vārīju bulguru un aiz loga tā īpašā zeltainā rudens gaisma un vējš rausta koku galotnes un zelta lapas un svaigi smaržo un sāk smaržot garšīgi, fonā bērns omulīgi spēlējas un tu gaidi pārējos pārnākam un tad nāca ļoti liela pateicība, jo pa lielam no tās bedres, kurā es biju, pārbraucot no ārzemēm, no kurām atbraucu uz īsu laiku pēc labākā drauga pašnāvības un bija jābrauc atpakaļ strādāt, un atgriezos es visa tāda naivi cerīga, jo man teica, ka mīl, man teica, ka gaidīs. ne nu mīlēja, ne gaidīja. dzīvoklim bija parādi, kontā daudzsimt lati, priekšniecība dzina pēc atskaitēm lai var izmaksāt man tos atlikušos piecus tūkstošus, ko es neiesniedzu un viņi dažus gadus vēlāk juridiski pareizi noformēja. un tad tas viss un vēl viss kaut kas tā skarājās, ka es to vasaru neatceros vispār, iespējams, man nebija vasaras. atceros tikai kafiju, cigaretes, alkoholu un to šausmīgi pretīgo sajūtu ķermenī, droši vien viss kopā - izmisums un kofeīns un paģiras un cigaretes un bads un tad pēkšņi bija par aukstu visu laiku vaļā logiem un bija skaidrs un tīrs un Zemfira un Bi2 un zelta gaisma un gaiša izelpa naktīs un vakaros, cikādes un zeltainas lapas un krāsas un košums un samtenes un tā rūgtenā miķelīšu un mārtiņrožu un reibinošā pūstošo ābolu un aliču smarža gandrīz uz katra stūra Maskačkā