ja tā pavisam atklāti - es domāju, ka katrās attiecībās ir mūžības potenciāls. t.i. ka atiecības nenotiek ar cilvēku kā nepārvarama stihija. nu tā, ka tu ej pa ielu, bladāc un pēkšņi attopies attiecībās ar 5 gadu stāžu, no tiem 3,5 kopdzīvē un ar mazu bērnu, kredītu vai kopēju mājdzīvnieku. vardarbīgas attiecības, protams, ir kaut kas pavisam cits, tas ir purvs kurā tu vairāk vai mazāk apzināti iestūrē un ir jābūt daudziem priekšnoteikumiem lai no tā tiktu ārā. bet arī normālas vidusmēra parastas attiecības ne vienmēr ir ērtas, vieglas, jaukas un patīkamas. un tas ir nevis tāpēc, ka Tas Otrs ir Tāds vai šitāds, bet tāpēc, ka cilvēki pat ar Jūtiņām, nevar izvairīties no atšķirīguma. ieradumos, domāšanā, interesēs, dienas ritmā, garšā, dzīvesveidā, profesijās, pieredzē, traumās; un strīdi, domstarpības un konflikti ir neizbēgami. Pieslīpēšanās un pierīvēšanas. Protams, ir svarīgi tas kā tas konflikts notiek, kas nāk pēc tam, kā tas tiek atrisināts, vai ir kompromisi, bet man liekas ļoti svarīgi pieņemt to cilvēku, kas ir tavā komandā. Nu tā, ka tu pa īstam viņu pieņem visu vienā gabalā. Varbūt viņš regulāri mazgās logus, sūks grīdas, mācēs nomazgāt traukus un iztīrīt ledusskapi, bet ikdienā dzīs tevi kaktusā ar savu Cīņu Pret Drupačām. Bet tu jau nevari izvēlēties vienu vai otru, cilvēku saskaldot nogriežņos un izvēloties. Un man liekas, ka tas ir arī pienākums pret sevi un pret otru tos mazos aizvainojumus, aizkaitinājumus un aizskarošās lietas piedot un aizmirst un ik pa laikam pāršķirt jaunu lappusi, jo mēs visi esam tikai cilvēki un kļūdāmies un esam neērti un apgrūtinājums un nav vienkārši būt kādam blakus, būt ar kādu kopā ikdienā. parastu cilvēku, nevis ideālu no plakāta. Un ka tā ir laba attiecību higiēna
Šis tā, mani pieci centi, jo man reizēm (tā bēdīgi) liekas, ka arvien biežāk runāt par slikto attiecībās. Un ir viena lieta ja par attiecībām kā par akmeni kaklā, kā koferi, kas piekrāmēts ar akmeņiem un pieķēdēts pie kājas, runā dzīves nogurdināta sieviete, kas divdesmit gadu kopdzīvē pa lielam ir vilkusi visu sadzīvi, bērnus, finanses, bet mani pārsteidz, ka par attiecībām kā par parādību, kas traucē dzīvot runā mana vecuma vai jaunāka beibe. Protams, ka ērtāk ir būt vienam, bet tad atkal parādās jautājums priekš kam tās attiecības. Vai tās labticīgi un labprātīgi veido pašpietiekami, atbildīgi, nobrieduši, pieauguši cilvēki vai ir vajadzīgas statusam, vieglākai sadzīvei (lētāk dzīvot, dalīti pienākumi), kā tablete vientulībai, kruķis vai plāksteris, lai skaitītos vai lietotu otru cilvēku nosauktajiem mērķiem vai kā seksa trenažieri. Tad varbūt tiešām nav vērts sevi apgrūtināt. Bet baigi grūti jau tad, kad tu esi ilgi bijis viens sajust ja tas aiziet tādā neveselīgumā, kad tu vairs negribi nebūt viens, jo tur uzreiz visādi tarakāni sāk ballēties. bet savu cilvēku var satikt mazpadsmit, daudzpadsmit, divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit un droši vien pat sešdesmit un vairāk gados. Bet arī tad tam cilvēkam tak būs savi trūkumi, neviens nav perfekts, tomēr ja ir motivācija, tu vari izvēlēties ne tikai besīties par ..., bet arī mīlēt. Mīlestība ir darbības vārds