Manā bērnībā un jaunības dienās LR2 bija kā baiss lāsts, kas uzbrūk negaidot visneaizsargātākajā mirklī un no kā nevar tikt vaļā. Vienīgais radio ar labu pārklājumu visā Latvijā, kad CD vai vēl senāk kasetes, neķēra. Mūžīgais sauntreks autobusos, zaļumballēs u.tml. radu ballēs (ja tie daži, kas mācēja spēlēt instrumentus bija piekusuši vai visiem bija pagurušas balsis dziedot Rozenštrauha valšus, zilos lakatiņus, viršus zilus viršus sārtus, nu visu no Skan dziesma senā vai tml. dziesmu grāmatas, par Vāverlī, Melno pantēru, Pidirallā vai citas pavisam rupjās dziesmas, kas bērnu ausīm nav piemērotas un nu laikam gājušas zudībā), ciemos pie vecām tantēm, zobārstu kabinetos u.tml.
Nu jā. Virtuvē man tagad tipa skan LR2. Jo izbesījušas bezmaksas ziņas ar autorizēšanos vai naudas prasīšanu. Un es tikai vakar sapratu, ka tas mans radio ar Princese un cūkuģīmis (totāls monamūrs) kas nāk uzreiz pēc kādas no mazāk dusmīgajām Dimitera balādēm (viņa izdarības man besī, bet mūzika patīk.lielākoties) ir tieši tas pats, kas tās divas stundas šausmu starp apsveikumiem un laba vēlējumiem pie vīramātes laukos, jo auditorija mainās un tieši tāpēc es varu to radio izturēt. Šlāgeri vairs nav nomācošā pārsvarā, šad tad pa vidu Labvēlīgajam Tipam, Līviem, Musiqq un Singapūras satīnam var paciest. Un diez vai ziedu laikos Līvi un Opus pro tik bieži radio skanēja (ja neskaita vienu/divas dziesmas no katra)