Šonedēļ man bija plānots mācīties autoskolai vai beidzot sašūt sīkiem tās spilvendrānas. Neplānoti sanāca izkratīt skapi un tur dziļi nobāztos maisus, atbrīvojos no sestdien neplānoti dabūtā maisa un sapratu, kur ir problēma. Cilvēki, kas ir jauki un dāsni un Grib Kā Labāk (un attiecīgi nepieņem Nē) mani apgādā ar lupatām tādos apjomos, kā nevaru pārstrādāt. Un pārstrādāšanai man ir (ja paveicas) 2-3 h logi pa vidu sadzīvei un mājāzībai. Atpakaļ tās Labi Domātās nevar sūtīt (Krāšana) un pa tiešo ārā mest kaut kā žēl. Šodien atdevu smuku superīgu pončo, jo sapratu, ka trīs mēnešus aizņem vietu. Lol, nav vērts. Cerams vakarā atdošu vai aizpakomātēšu kvalitatīvu vilnas mēteli un Sniegbaltītes jaciņu. Un tā nu es lēnām konmarī. Ļoti lēnām. Bet tas ir kaut kāds apburtais elles loks. Kā nu es pirkšu kaut ko kas patīk, ja pilns skapis ar lupatām. Kā nu es metīšu laukā, nebūs ko vilkt mugurā.
Nu jā un beidzot atkal pirmo reizi pa ilgiem laikiem ar roku kaut ko pašuvu. Begemota spilvenam gandrīz visas vīles bija izplēstas (nr.2 ziņkārīgie pirkstiņi) un man tagad pirksti sabakstīti, bet āķis lūpā.