piezvanīja vecāmamma baigi priecīga, nopirkusi sīkiem kases aparātu, dārgs jau nebijis. es prasu kur? maksimā, nebija jau vairs tie 34 eiro, bet tik pa 20+ uz akciju. šausmās noelsos, bet pateicos. tas noteikti būs skaļi vīram un manai migrēnai par prieku, bet nu jāmācās laipni pieņemt, ja cilvēks pa savu mazo pensiju grib dikti pirmt un uzdāvināt, nu tad jāsmaida un jāpieņem.
bet nu pastrīdējāmies ar, viņa vienmēr visu labāk zin. dažreiz man liekas, ka es visa mūža limitu sīkrunai, pieklājībai un iejūtībai esmu iztērējusi nelietderīgi ciešoties darbos, kas man besī vai ir krietni kaitējuši un tad paliek bēdīgi.