Es baidos, ka tad, ja man būtu visas pasaules nauda savas pašas mājas celšanai, tā būtu briesmīgi bezgaumīga, jo ja tevi neierobežo finanses, tad jau var visu, ko gribas, ne? Vitrāžas un verandas un apjumtus lieveņus un terases un tornīti un jumta logus un lasāmos stūrīšus ar skatu pa logu, widow's walk (sen neesmu lasījusi L.M.Montgomeriju, neatceros kā šis bija latviski) un kamīnus un parketu (es biju šokā kad pēc dažiem vip nī sludinājumiem sapratu, ka cilvēki, kas var kā grib, liek nevis īstu koku bet laminātu), restorāna cienīgu virtuvi un bibliotēku. Tādu kārtīgas Čehu pils cienīgu bibliotēku ar kokgriezumiem un globusiem un iespējams pat gleznojumiem uz griestiem. Un dārzā es arī gribētu visu ko un man nebūtu jāraizējas, ka nonīks, jo visas pasaules nauda nopērk arī laba dārznieka laiku. Un vēl man tur apkārt staigātu pāvi, jo viņi ir tik forši un irbes pēc līdakas pavēles nepiespiedīsi ievākties kaimiņos. Un vēl man patīk tās iepriekšējā gadsimta sākuma greznās stikla siltumnīcas.
Un vēl man būtu stallis ar pāris zirgiem un ēzelīti un droši vien arī kādu kazu




Īstu koku neliek, jo apakšā siltās grīdas. Tur labākajā gadījumā tad divslāņu parketu. Tie, kam nav žēl bērnu galvas un savas kristāla vāzes, uz grīdas taisa pulēto betonu ar marmora efektu.
Man gan nekādus arhitektoniskos brīnumus mājai negribas, bet, ja man būtu daudz teritorija, tad aļa dabiskās pļavas, ieraktās siltumnīcas, bērzu birzis un kādu neskartu mežu :)
Nesen sapnī biju pieglaudusies vecai saules sasildītai koka kolonnai. Pēc tam piņņāt gribējās, jo jaunā māja galīgi nav tāda, kur var tā ņemt un vecu koku iekļaut. Gan jau kaut ko izdomāšu, jo fantastiskas sajūtas taču.