Sergejs Timofejevs. Vīrieši

Paies kāds laiks un mēs runāsim atkal par zivīm.
Mūsu bērneļi mašīnās, taisnstūru vasarnīcās.
Mūsu ērkšķogas uzbriest un saule uz pusēm ar alu.
Tur mēs pēc veselas mūžības tiksimies,
un pats drosmīgākais tad pateiks,
ka foreles tuvējā sīki plūstošā straumītē ķer
[upe vai strauts?]. Tam neticēs daži, bet
citi būs gatavi ticēt. Šā vai tā.
Mēs esam vīrieši. Dzeram šņabi,
pelnām naudu un redzam, kā noveco
mūsu mātes, bet draudzenēm pirmās
krunciņas uzplaukst, un mums tās ir jāmīl.
Jā, esam vidusslānis, katram sava nasta,
kas jāvelk, tādēļ jau kakla muskulatūra
tik stingra. Bet mēs mīlam šo valsti, tās
daudzveidīgo dabu un ļautiņus, ja vien tie spēj
mūs saprast. Reizēm mēs aizbraucam
kilometrus simts vai pat divus, lai satiktos kaut kur citur.
Mēs - vīrieši, pārliecināti alkohola piekritēji,
lai gan forelēm šajā strautā tic vairs tikai piecdesmit procenti
aptaujāto. Bet sešpadsmitgadīgas skaistules jūrmalā
ķemmē matus. Bet divdesmit trīs gadus veci biznesmeņi
tirgojas ar spāņu vīniem, un veicas viņiem. Bet mēs
cepamies saulē un uzkožam ekoloģiski tīrus gurķus.
Sēdieties blakus, ja esat vīrieši, bijušie bērni!
Kādreizējie pusaudži, jaunieši, jaunekļi, cilvēki jaunie.
Lūk, vīrieši taisnstūru vasarnīcās, godīgi, plikpauraini,
draudzīgi, cemmīgi, pieņemiet mūs, kādi esam.
Ar mums viegli pa glāzītei iedzert, mēs jums labprāt palīdzēsim
uzlikt atpakaļ velosipēda ķēdi. Mīliet mūs,
mēs neesam moderni dīdžeji, plastmasas dizaineri.
Paņemiet līdzi mūs pie zvaigznēm, aizvediet mūs uz kino,
Mēs varam visu, sirds dziļumos, tur, kur vēl ir slepens kaktiņš
sporta kausiem un diplomiem. Bet, ja jūs
neatnāksiet mums pretī un nekas nenotiks... eh, tad no rīta
mēs ienāksim pakaļ cits citam. Un, lokanu makšķeru šķēpus
vicinot, dosimies pēc loma. Vakarā būs zivju zupa, varbūt pat pirts.
Tad jau izdomāsim, ir taču sestdiena.

atdzejojis Andris Akmentiņš. krieviski neuzrakstīšu, bet arī kolosāli