ieķēzīju matos to ampulu, kas no rīta, pie rīta kafijas visa tāda dvakojoša rūpīgi pārdomāju savas dzīves izvēles. man jau tā tukšā dūšā viss šķebina, īpaši smakas. smagi, ja pats esi tas šķebeklis un nekur nevari sprukt, jo vēl gandrīz mēnesi katru dienu jāiesmiržinās, turklāt voncuks smird līdzi visur, lai kur ietu (un nevar līst migā, ja nu iesmārdina spilvenu?!)
vispār tagad domāju par Simonu de Bovuāru. nu drīzāk par tiem viņas lakatiem un turbāniem. lai gan nekas jau nav nokavēts