Lai būtu kārtība, ir jākārto, katrai lietai vajag savu vietu un tām ir jābūt saprotamā daudzumā. Kad saskaitīju, ka dvīnēm ir astoņdesmit+ apenītes ejošajā izmērā (vispār vairāk, tās, kas kastītē, nevis mētājas pa grīdu, uzvilktas lāčiem, netīrās veļas grozā), man drusku palika slikta dūša un es apņēmīgāk atbrīvojos no liekā. Tas gan iet briesmīgi lēni, jo lai mazinātu besi un rīvēšanos par nekārtību, kad vairs nevaru, visu novācu atpakaļ. Rezultātu īsti nevar redzēt, bet drusku var just. Šodien, ja zvaigznes pareizi sastāsies, izlaikosim un noliksim ziemas pufaikas, lenčubikses u.tml.

Un vēl man uz nerviem krīt zeķītes. Mūždien pa vienai, ja pirms veļasmašīnas neieziepē vai vismaz neizskalo smiltis, diži lielas jēgas nav. Un vīles, mūždien atirušās vīlītes, kuru sašūšana aizņem laiku, vēl visa tā štrumentu paņemšana nolikšana vietā un tad uzreiz, kā sajutuši, kā sarunājuši, tie mazie pirkstiņi paņem un atknibina. Esmu sākusi nīst vienu rotaļlietu (žirafe ar bumbiņām), un divus spilvenus, jo tikko kā aizšuju, pēc pāris stundām, maksimums dienas, atkal ir caurums lai izurkētu pildījumu.
Pilnīgi jāsāk ticēt ezotērikai, ka jūt sakustinātas enerģijas :D