viena lieta ir zināt teorijā, ka bērni dzird un atcerās. pavisam cita kad viņš no rīta saka 'mamma ieslēdz gaismu! atsakos dzīvot kā kurmis'

gulēju gultā visa tāda amēba ar pilnīgi negulētas nakts sajūtu (lai gan objektīvi tā protams nav, ir arī gulēts. drusku un saraustiti) un domāju, ka man vajag nevis miega cepuri pret matiem, bet kārtīgu ķiveri pret zīdaiņu kāju belzieniem. man ir sajūta ka man ir atdauzītas ribas, jo es ļoti ļoti centos pagulēt

tagad atceroties vecpilsētas 'auklīti' kas pieskatīja bērnus, sadzirdot viņiem balderjāņus kamēr pati adīja, neizklausās tik briesmīga tā doma

briesmīgi niez indeszobs. rakstu un dzēšu, rakstu un dzēšu.
un vispār es gribu nokrāsot matus ar hennu. nezinu kāpēc - gribu un viss. un man nav ne jausmas kāda krāsa sanāk

un vēl no #zerowaste sērijas - apsveru iespēju nokrāsot sīcim dažas maikas b/d jo no domas ka kkas vēl jāpērk slikti metas, jo nu lupatu ta daudz un ja nu sanāk tās kuras derētu atsvaidzināt nokrāsot melnas

ir kādam pieredze?

labi gatavot - tas, protams, nav viss. bet ir tik ļoti! patīkami izvārīt vakar lielo zupas katlu un šodien jau domāt - moš vakariņām vistas-dārzeņu sutekli, jo bērni zupai uzklupa kā vilki

tas ir tāds prieks un laime, ka bērni ēd! gan jau pusaudžu gados par šo plēsīšu matus. bet nekas - tagad jau var smukas parūkas piemeklēt