gulēt esam sākuši iet ap desmitiem vakarā. peiktdien mammai bija kursi, tad desmitos jau gulējām. visi. saldi saldi. varbūt ieregulēšos jau pirms laika pārgrozīšanas

bērniņš sācis skriet pa dzīvokli un tā kā palekties. dzer ūdeni, patur vaigos un spļauj vannā/bļodiņā/krūzītē atpakaļ. vai savā šaupelē, ko nopirku lai mums ir divas un es varu gružus saslaucīt. un tad viņš viss tāds priecīgs to dažreiz piesplauda, izdzer un vēl nolaiza no ārpuses.

vakar šausmīgi nobijos. paskatos uz bērnu un viņam no mutes gāžas tādas gļotainas asinis. trīcošām rokām noslaucīju zodiņu un drusku vēlāk izpētīju, ka jaunietis bija pārkodis mēli. un vispār es nevaru sagaidīt, kad viņam tie zobi pavisam izlīdīs

kā apēst lielus skābu un marinētu kāpostu krājumus? ja skābu kāpostu zupa trešdaļai ēdāju negaršo un trešdaļa iespējams tādu vispār neēdīs? daļu var izsautēt. daļu varbūt iecept pīrādziņos. idejas? ieteikumi? man trūkst iedvesmas. vienmēr jau var ēst tāpat ar cepeškrāsnī ceptiem kartupeļiem un varbūt uztaisīt kotletes. bet tur ir daudz!

biju kolosālā jubilejā. un šausmīgi sailgojos pēc saviem skolas laika draugiem. ir tur tāda nostaļģiska maģija, kas ir citādāka nekā pārējās draudzībās. tāda BFF sajūta kaut uz mirkli tiekoties kaut arī dzīvē esiet aizauguši katrs uz savu pusi
dziedāt tā laika popmūziku. cilāt stundās rakstītas zīmītes. atcerēties dižus piedzīvojumus