stresiņš bija tāds, ka nevar aizmigt. gandrīz_vīrs bēdīgs un vīlies, ka jāaizmieg vienam, bet es nevarēju ne aizmigr, ne normālā laikā aiziet gulēt. ceru, ka atlaidīs, jo šodien ir forši - šodien atdevu atslēgas, vismaz dzīvoklis ir pie vietas. rīt nokārtosies pēdējie gali ar elektriķi un vismaz daļējs sirdsmiers iestāsies.
inčīgi, ka šodien es nevis reflektēju par to, kas un kā ir noticis šā pēdējā gada laikā, bet stresoju par tagadni un nākotni un par to, ka stresoju un esmu bijusi nelaipna pret bērniņu.

šodien bija ļoti ļoti skaists mirklis, kad bērniņš paēda pienu, uzsmaidīja, pačaloja, atliecās tiltiņā, apklāja seju ar segu un spēlēja kukū! pats izdomāja un pats to kukū! teica. tas bija 'kukū', nevis 'kaka' kā man vislaik likās. un tagad kad es tikko sapratu, ka ar visu sāpīgo un briesmīgo sākumu es esmu izturējusi gadu (gadu!) un bērniņš vēl joprojām dabū pienu, aizkustinājumā drusku apraudājos. jo es nekad nedomāju. mērķis bija vispirms mēnesis, tad trīs, tad varbūt līdz pusgadam un tālāk jau skatīties. un es esmu ļoti ļoti priecīga, ka šobrīd viss vēl turpinās (es neesmu gatava čakaram ar maisījumu un pudelēm)