man gribētos lai Latvijā sāk runāt par dzīves kvalitāti. lai cilvēki par to sāk domāt, lai tas kļūst aktuāli un svarīgi. nevis mēnešiem vai gadiem ciest, jo 'tur jau tāpat neko nevar līdzēt' bet iet pie ārstiem un dzer izrakstītās drapes un justies normāli vai pat labi. nevis komplekso par to, ka slikta redze un liecas iekšā televizorā un avīzi lasa piecus centimetrus no deguna, bet aiziet, nopērk brilles. nevis gadiem mokās gaida kad nu pienāks rinda uz operāciju, bet uzsauc to sev dzimšanas dienā. nevis liek naudu mirstamkontā un cer, ka atpestīšana pienāks ātrāk.

es ļoti ceru, ka mēs ar Gandrīz_Vīru novecosim kopā. es viņam uzsaukšu redzes operāciju, bet viņš uzdāvinās man dzirdes aparātu (vai arī otrādāk), ja nu otrs galīgi sagrabējis un iespītējies, ka var taču iztikt. zin kā - vīriešiem mīl ar acīm, bet sievietes ar ausīm. un vecie jau ir tik spītīgi, ka tur ar labu bieži vien nekādi un neviens cits jau nevarēs ko tādu panākt

ienesu no balkona augļus un dārzeņus, lai nesasalst nafig. un, kamēr es vāru brokastu biezputru un augļu ķīseli, bērns ne vien izkrāmējies pa abām kastēm, bet atradis bumbieri, atnācis uz virtuvi un apēdis. 'viss. tu dzīvē vairs nepazudīsi' es lepni noteicu pirms sāku mazgāt virtuves grīdu
/visa tāda lepna/

saprotiet paši es ne jau par belēvičiem, es sacepos par dzīvnieku glābējiem, kam 'ka tik izglābt' un pofig par dzīves kvalitāti, kam 'ka tik dzīvo' un pohuj, ka mēnešiem mokās agonijā, toties nāve 'dabiska', par 'ka tik abas acis. davai mēnešiem pilināsim un šķīdināsim rētaudus acī, pohuj, ka neredz unnneglīti izskatās' un pohuj, ka tas varbūt ir sāpīgi un nevajadzīgas ciešanas


bet es saprotu, ka tam visam kājas aug tieši turpat

rītdien kolokvijs, šodien stress un laikam arī migrēniņa
jē