mums te laikam aug maza sabiedrības dvēsele. tusiņā bija savā elementā, lielākoties smaidīja un koķetēja ar visiem, kam bija vēlēšanās, ļoti labi sēdēja slingā. palika čīkstīgs tikai tad, kad pēc ilgas orientēšanās pa bezceļiem (krūmi, ezermala, mežs, pļava) sagribēja ēst /Mei Tai ir kolosāls, bērnu var barot ņeothodja ot kassi/, diezgan daudz ēda meža zemenes un mellenes, ņēma arī no svešām tantēm un onkuļiem. bija nedaudz skumīgi, ka nesanāca kārtīgi izklaiņoties pa apkārtni, pabraukt laivā vai ar ūdens ritentiņu, bet visu jau nevar gribēt.man ļoti patika, bet es piekusu. atpūta pie dabas ar mazu bērnu ir Darbs.
šodien laikam esmu atgājusi

lai arī ēšana ir ļoti jautra padarīšana (ziniet to joku par to, kas īsti ir vienalga? nu, tā mums te iet, tikai ar vārītu kolrābi), tomēr doma par to, ka tur tagad jāiet un jāuzkopj mani dara nedaudz drūmu

pagājušajā nedēļā, ja neskaita brīvdienas, bija viena siltā ēdienreise dienā. vakar bija viena ēdienreize kā tāda (nu kaut kādas dažas plikas maizes šķēlītes pa dienu un no rīta drusku auzu pārslu biezputra). šorīt trīs vārītas olas uz maizītēm un tikko mednieku desiņa ar divām bēdīgām pēdējām olīvām. galīgi nav apetītes. nu kādu šokolādi vai gardumu es varbūt ēstu, jā. vai burgeru. vai kaut ko tādu, kas ļoti ļoti garšo. izcepšu karbonādes, varbūt arī kādu no tām
kopā ar vispārējo noskaņojumu 'kur es esmu un kā es šeit nonācu' teiktu, ka smird pēc depresijas. negribēt ēst - tas jau ir nopietni
lol